Par ciešanu vērtību.
"Ciešanas ir liela žēlastība" - ar tādiem vārdiem sākas šodien fragments no Māsas Faustīnes "Dienasgrāmatas" 57. numura. Es domāju, ka sevišķi liela žēlastība no Dieva ir tad, kad cilvēks atgriežas, iet atgriešanās ceļu, kad nolēm nebuvēt savu nepatiesu attēlu cilvēku priekšā, bet dzīvot patiesībā Dieva priekšā, pieņemdams no Viņa visu un visu atdodams Viņam - vienmēr mīlestībā.
Un tālāk šajā īsā fragmentā sv. Faustīne raksta:
"Caur ciešanām dvēsele līdzinās Pestītājam, ciešanās kristalizējas mīlestība".
Lūk, nevienam nepatīk ciešanas, bet katrs gribētu mīlēt un būt mīlētam. Jāpieņem ciešanas, jāpieņem krusts - vienmēr mīlestībā.
"Jo lielākas ciešanās, jo mīlestība kļūst tīrāka".
Cik vienkāršs un skaidrs ir ceļš Baznīcā. Lai tikai netrūktu mūsu gribai spēku pildīt Dieva gribu. Kurā vietā mēs esam? Nav zināms? Tad sāksim visu no jaunā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru