Žēlsirdība. Dieva žēlsirdības noslēpums - Jaunajā Derībā.
"'Daudzkārt un dažādos veidos Dievs caur praviešiem runājis mūsu tēviem. Pēdīgi šinīs dienās Viņš mums runājis caur savu Dēlu' - pateiks vēstules Ebrejiem Autors. Caur Kristu un Viņā Dievs vispilnīgāk atklāja savas žēlsirdīgās mīlestības noslēpumu. Jēzus Kristus ir Iemiesotā Žēlsirdība - uzrakstīs sv. Māsa Faustīne. Viņa iemiesošanās, dzīvē, brīnumos un mācīšanā, bet visvairāk ciešanās, nāvē un augšāmcelšanās ar pilno gaismu spīdēja Dieva žēlsirdības noslēpums. 'Jēzus vispirms ar savu uzvedību - pasvītroja Svētais Tēvs Jānis Pāvils II - ar visu savu darbību atklāja, ka pasaulē, kurā mēs dzīvojam, ir klātesoša mīlestība. Tā ir aktīva mīlestība, mīlestība, kas griežas pie cilvēka, apņem visu viņa cilvēciskumu. Sevišķā veidā šī mīlestība dod sevi pazīt satiekoties ar ciešanām, kaitēm, nabadzību, satiekoties ar visu vēsturisko <cilvēcisko situāciju>, kas dažādajā veidā atklāj gan fizisko, gan morālisko cilvēka ierobežotību un vājību. Tieši šo mīlestības parādīšanās veidu un darbības laukumu sauc Bībeles valodā par <žēlsirdību>' (DM 3.).
Dieva žēlsirdīgās mīlestības atklāšana bija starp galvenajām domām Kristus mācīšanā. Viņš runāja par šo mīlestību ne tikai līdzībās: par žēlsirdīgi tēvu un pazudušo dēlu (Lk 15,11-32), par žēlsirdīgo Samarieti (Lk 10,30-37) un nežēlsirdīgo kalpu (Mt 18,23-35), bet arī citās līdzībās un mācībās, kurās Viņš atklāja šā noslēpuma dažādus aspektus (sal. piem. Mt 18,12-14; Mt 20,1-15; Lk 15,3-7). Kristus ne tikai mācīja par Dieva žēlsirdīgo mīlestību, bet vispirms darīja to klātesošo un kā tādu, kas bija Viņa pestījošās misijas fondamentālais saturs. Jau savas darbības sākumos, balstīdamies uz pravieša Isaja vārdiem, Nazaretes iedzīvotājiem teica, ka Viņš tika sūtīts, lai nabagiem nestu labo vēsti, ieslodzītajiem - brīvību, aklajiem - redzi, lai nospiestos darīt par brīviem un lai pasludinātu žēlstības gadu no Kunga (Lk 4,18n). Uz Jāņa Kristītāja mācekļu jautājumu: 'Vai Tu esi tas, kam jānāk, vai lai gaidām citu?' (Lk 7,19) - Jēzus atbildēja: 'Ejiet un pasludiniet Jānim, ko jūs dzirdējāt un redzējāt: jo aklie redz, klibie staigā, spitālīgie top šķīsti, kurlie dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem evaņģēlijs tiek sludināts' (Lk 7,22n). Ar vienu vārdu sakot - pasaulē tiek klātesošā Dieva žēlsirdība.
Tomēr vispilnīgāk Dieva žēlsirdīgā mīlestība tika atklāta caur Viņa Dēlu Viņa ciešanās, nāves un augšāmcēlšanās stundās. 'Pashas misterijs ir tieši šīs žēlsirdības atklāšanas un realizēšanas virsotne, [šīs žēlsirdības], kura ir spējīga attaisnot cilvēku, atgriezt taisnīgumu šīs pestīšanas kārtības nozīmē, kādu Dievs no sākuma nolēma cilvēkā, bet caur cilvēku [šo kārtību nolēma] pasaulē (DM 7.).
1. Grieķu valodas žēlsirdības terminoloģija Jaunajā Derībā
Grieķu valodas terminoloģija, kurā ir aprakstīts Dieva žēlsirdības noslēpums neatdod ebreju vārdu - kas aprasta šo vislielāko Dieva īpašību - visu nozīmju krāsu. Parasti ebreju jedziens 'hesed' tika atdots ar lietvārda 'eleos' (vairāk nekā 200 reizes) palīdzību, kurš nozīmē žēlumu pret tiem, kuri vajadzībā. Rāda arī uz Dieva uzticību dotiem apsolījumiem (skat. piem. dziesma Magnificat). Nozīmē arī Kristus pestīšanas darbu.
Diezgan precīzs jedziens, kas atbilst ebreju 'rahamim', ir lietvārds 'splanhna', kas judaizma tradīcijā nozīmē tik dzīļas jūtas, ka aizkustina iekšieni: ne tikai psihiku, gribu, bet arī cilvēka organizmu, kurš kādā veidā, piem. caur asarām vai caur smaidu atklāj iekšējso pārdzīvojumus. Tad jedziens 'splanhna' pasvītro žēlsirdības noslēpuma iekšējo izmēru. Šis grieķu lietvārds pie sv. Pāvila nozīmē kristieti, tas ir personu, kura raksturojas ar patieso spēju līdzjust, mīlēt un dot konkrēto palīdzību. Evaņģēliji zin arī darbības vārda formu 'splanhnidzomai' (piem. līdzībā par žēlsirdīgo Samarieti (Lk 10,30-37), kura rāda uz cilvēka - kas aizkustināts līdz dzīlēm tuvākā ciešanu redzot - spontānisko reakciju. 'Splanhnidzomai', kuram avots ir sirdī, iesāk darbus, kuri ved uz palīdzību citiem.
Sevišķi bagāts saturā un kas atklāj Dieva žēlsirdības speku, bet vienlaikus atklāj kristieša paaicinajuma būtību, ir grieķu īpatnības vārds 'oiktirmon'. Kā 'splanhna' - splanhnidzomai' pasvītro žēlsirdības iekšējās jūtas, bet 'eleos' uzliek akcentu uz darba vērtību, tā 'oiktirmon' ir starp abiem jedzieniem. Tas nozīmē intensīvi pārdzīvotu mīlestību. Tomēr kad skatāmies uz Lūkas Evaņģēliju 6,36 un mēs pētīsim kontekstu, kādā parādās pavēle: 'Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs', tad 'oiktirmon' pasvītro žēlsirdības darba vērtību. Lūk, cilvēkam jābūt tik žēlsirdīgam, tik pilnīgi iesaistītam labestības aktu pildīšanā, kā Dievs, un praktiski tas nozīmē spēju piedot un mīlēt ienaidniekus.
2. Dieva žēlsirdība Dieva Dēla Iemiesošanas noslēpumā
Jauno Derību raksturo dziļš radikālisms žēlsirdības noslēpuma atklāšanā un tas Dieva Dēla iemiesošanas dēļ. Lūk, Svētās Trīsvienības Otrā Persona 'neuzskatīja par laupījumu līdzināties Dievam' Tēvam, bet 'pazemojās, pieņemdams kalpa veidu', kļūdams cilvēks, kuram iedeva vārdu Jēzus - Dievs pestī (sal. Flp 2,6-7). Šis Dieva kenozas (pazemināšanas) akts ir kā grauds iemests cilvēka sirdī, lai atklātu Dieva labestīgās mīlestības visdziļākos slāņus. Lai kļūtu par graudu, kurš caur slēpeno un caur publisko Jēzus darbību, dīgst, lai nestu žēlastību izliešanas bagātus augļus Atpestīšanas darbā.
'Kas mani redz, redz arī Tēvu' (Jņ 14,9). Jaunās Derības Grāmatas atklāj Jēzu no Nazaretes kā mīļošā Dieva Tēva dzīvo atspulgu. Starp dažādām Jēzus īpašībām, visvairāk pacēl Viņa žēlsirdību pret cilvēku, žēlsirdību saprasto kā ikkatru labestības, labvēlības parādīšanās, piedošanas žestu. Tālāk, lai cilvēks ne tikai varētu sajust Dieva labestību, bet arī fiziskā veidā ieraudzītu un pieskartos Iemiesotai Žēlsirdībai (sal. 1Jņ 1,1). Parafrazējot sv. Franciska no Sales vārdus: 'Mīlestības mērs ir mīlēt bez mēra', mēs varam pateikt, ka Dievs gribēja caur Jēzu Kristu parādīt savas žēlsirdības lielumu bez mēra un šīs atklāšanās virsotne notika pie Krusta koka. Tāpēc ne bez nozīmes žēlsirdība cieši saistās ar pestīšanas noslēpumu (sal. Lk 1,46-54. 68-78), kura ne tikai nozīmē atbrīvošanu no grēkiem, bet arī nozīmē ņemt patvērumā vājos, apspiestos, par ko mēs lasam Marijas dziesmā Magnificat (Lk 1,46-55). Pestīšanas jedzienā slēpjas arī slimo dziedināšana, cerības ieliešana sirdīs, kurām sāp, brīvības atgriešana (Lk 4,18-19).
Žēlsirdība parādīta cilvēkam caur Mesija-Pestītāja atnākšanas apsolījuma izpildīšanu, kļūst par prieka avotu (Lk 1,47), jo, lūk, pateicoties - izlietiem uz mums - Dieva žēlsirdības dzīlumiem, kura rūpējas par mūsu dzīvi un laimi (sal. Lk 1,78), sākās - līdz ar Dieva atnākšanu pasaulē - cilvēka atbrīvošanas no grēka jūgas, no velna varas, jauns laikmets. Šī žēlsirdība (gr. 'eleos') pieskarās ne tikai šīm personām, kas dzīvoja Jēzus laikos, bet tai ir universālais mērs, pāriet no paaudzesuz paaudzēm (Lk 1,50). Tā apņem visas cilvēces vēsturi.
3. Dieva žēlsirdība Jēzus dzīvē un mācīšanā
Pa zemi, pa kuru staiga radība 'homo sapiens', ceļoja pats Dievs un ar savām pēdām atstāja labestības zīmes. Evaņģēlisti nespēja uzrakstīt visas Dieva labestības zīmes un brīnumus, par ko atklāti runā sv. Jānis: 'Bet vēl ir daudz citu lietu, ko Jēzus darījis. Ja tās atsevišķi uzrakstītu, man šķiet, visa pasaule nespētu aptvert sarakstītās grāmatas' (Jņ 21,25). Parafrazējot Jāņa Evaņģēlista teikumu, var atzīt, ka nav iespējas pietiekami apraktīt Iemiesotās Dieva Žēlsirdības darbību, jo Tā bagātīgi apdāvināja citus ar Sevi.
Tā [...] paraugs ir dziedināšanas, celšanās no mirušiem brīnumi, kuros mēs iepazīstinam Dieva sirdi, Viņa līdzjūtības spēju, personīgo juteklību uz cilvēcisko nelaimi, ko sevišķi atklāj, starp citiem, jaunekļa no Nainas - vienīgā atraitnes dēla - celšanās no mirušiem (Lk 7,11-17). Lūkass Evaņģēlists lieto šeit darbības vārdu 'splanhnidzomai', lai parādītu Jēzus - šī notikuma līdz dzīlēm aizkustinātā - reakciju. Žēlsirdība tad ņem savu sākumu sirdī un tā nav bez emocijām, kaut gan ar tām nepietiek. Jēzus, žēlsirdības pilns, daudzkārt apžēlodamies par slimiem, viņus dziedināja (Mt 9,27-31; 20,29-34; Mk 9,14-27; Łk 17,11-19; 18,35-43). Viņa vēlme nest cilvēkam palīdzību un prieku pārgāja visus sabiedrības šķēršļus. Jēzus - Jūds, dziedināja ne tikai savus līdztautiešus, bet arī Samarieti (Lk 17,12n). Jāņem vērā to, ka Samarieši un Jūdi uzturējās naidīgi viens pret otru. Pašaizliedība un autentiskās žēlsirdības spēja lauzt visus nesaprašanas šķēršļus starp cilvēkiem Skolotājs no Nazaretes skaidri parādīja līdzībā par žēlsirdīgo Samarieti (skat. Lk 10,30-37). Katram cilvēkam, neatkarīgi no reliģijas, kultūras, pienākas labvēlība un palīdzība.
Dieva žēlsirdīgo mīlestību jāredz arī tajā, ka apmierina cilvēka fondamentālās vajadzības. Ikdienīšķajā dzīvē šī patiesība kaut kur pazūd. Tomēr Evaņģēlists Matejs, maizes pavairošanas apraksta pašā sākumā, parāda šā brīnuma iemeslu - apdāvināt cilvēku ar maizi. Tās ir Jēzus rūpes par mums, kas parādas vārdos: 'Viņš pār tiem iežēlojās'. Vēlreiz parādas darbības vārds 'splanhnidzomai', kas rāda uz Jēzus līdzjutību un labestību.
Vissvarīgāka ir tomēr žēlsirdība, kura ņem vērā rūpes par cilvēka dvēseli. Jēzus, kā redzamais Dieva Tēva attēls, atklāj vispirms Tēva mīlestības vaigu, kura meklē grēcinieku. Šo tēmu visskaistāk parāda Lūkasa Evaņģēlija 15. nodaļa saturs, kurā tika ievietota viena līdzība pastāstīta trijos veidos: par ganu, kas izturīgi meklē avi (v. 4-7), par izturīgo sievieti, kas meklē drahmu (v. 8-10), par žēlsirdīgo tēvu, kas uzņem pazudušo dēlu (11-32). Galvenie narrācijas ceļi: pazust - atrast - priecāties, parāda Dieva pilnīgo piedalīšanos grēcinieku glābšanā, Kurš neatpūtīsies, līdz atradīs (sal. v. 4). Viņš mīl tik stipri, ka kad redz pazudušo dēlu, kas atgriežas, ir aizkustināts līdz dzīlēm un nepārmet pat ar vienu vārdu, bet ar jūtelību uzņem savu bērnu (v. 20.22-23). Cik stipri šie piemēri var aizkustināt cilvēka sirdi, liecina kāda Indijas iedzīvotāja vārdi: 'Es kļūvu kristietis Lukasa Evaņģēlija 15. nodaļa dēļ'. Ļoti nozīmīgs, ka visās šajās līdzībās stipri pasvītroja prieka motīvu. Tad žēlsirdība ir prieka piepildīts noslēpums, jo dzemdina dzīvi, jēgas pilno dzīvi.
Nav iespējams atgādināt visus fragmentus no Jaunās Derības, kuros stāsta par Jēzu, Kas ņem patvērumā cilvēkus, kurus atstuma jūdu sabiedrība. Atcerēsimies vismaz muitnieka Mateja aicinājumu (Mt 9,9), grēku piedošanu grēcīgām sievietēm (Lk 7,44-48; Jņ 8,4-11). Dievs taču atnāca pasaulē tāpēc, lai to atpestītu (sal. Jņ 12,47). Viņš negrib grēcinieka nāvi, bet lai viņš atgrieztos un lai viņam būtu dzīve. Viņš taču vēlas 'žēlsirdību, nevis upuri' (Mt 9,13; 12,7). Viņš atnāca pasaulē nevis cilvēku pilnības dēļ, bet lai glābtu grēciniekus (sal. Mt 9,13). Grēcinieku meklēšanas procesā ir arī ļaunu garu izdzīšanas dāvana (Mt 15,21-28; 17,14-20).
Jaunās Derības lappusēs mēs atrodam arī lielo uzaicinājumu, pat prasību, pildīt žēlsirdības aktus. Evaņģēlists Lūkass raksta: 'Esiet žēlsirdīgi (gr. <oiktirmones>), kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs' (gr. <oiktirmon>) (6,36). Mums jāparāda labestība citiem ar dedzību, lai tā kļūtu paša Dieva, mūsu Tēva, žēlsirdības attēls! Bet kā šo prasību realizēt ikdienā? Iepriekšējie un nākamajie versēti uzaicina lūgties par tiem, kuri nepatīk, lai neaprunātu citus, lai nerunātu sliktas lietas par mūsu ienaidniekiem unttlk.. Mūsu attieksme pret otru cilvēku verificē mūsu žēlsirdības autentiskumu. Šo bez mēra lielo Dieva žēlumu un neaprobežotas piedošanas vajadzību parāda Jēzus dialogs ar sv. Pēteri. Šajā dialogā pirmais Baznīcas Pāvests mācās no Žēlsirdīga Skolotāja, ka vienmēr jāatlaid vainas (Mt 18,21-22). Vēstules Efeziešiem autors (4,32) lieto žēlsirdības jēdzienu, kurš nozīmē piedot viens otram vājības un grēkus. Izlīguma darbs izriet no tā, ka pats Dievs ir dāsns piedošanā: 'Esiet viens pret otru laipni un žēlsirdīgi! Piedodiet cits citam, tāpat kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis'. Ir vēl viens ļoti svarīgs nosacījums, lai saņemtu piedošanu. Tā ir nožēla par saviem grēkiem: 'Ja tavs brālis grēko pret tevi, pamāci viņu! Bet ja tas to nožēlo, piedod tam! Un ja viņš septiņas reizes dienā grēkotu pret tevi un septiņas reizes grieztos pie tevis, sacīdams: es nožēloju, tad piedod tam' (cipars septiņi nozīmē: vienmēr un rāda uz pilnību Lk 17,3-4).
Tieši no žēlsirdības darbiem pret tuviniekiem mēs tiksim tiesāti. Dievs uzdos jautājumu par mūsu sirds dedzību. Žēlsirdību saņems tie, kuri dara žēlsirdību (Mt 5,7). Tie, kuriem trūka jūtīguma pret cilvēku nelaimi, pēc līdzības par bagātnieku un Lāzaru vārdiem (Lk 16,19-31), rūgti atbildēs par saviem darbiem. Kā raksta sv. Apustulis Jēkabs: 'Jo tiesa nežēlīga tiem, kas neparāda žēlsirdību. Bet žēlsirdība pārsniedz tiesu' (Jk 2,13). Dieva labestība, tik varena, kas meklē cilvēku, neaprobežo cilvēka brīvību un atļauj mums izvēlēties.
4. Žēlsirdība Kristus ciešanās, nāvē un augšāmcelšanās.
Pateicoties šai žēlsirdībai, kas 'pārsniedz tiesu' (Jk 2,13), katrs cilvēks jau tika pestīts. Jau, tas ir Jēzus Kristus ciešanu un nāves uz krusta koka un godības pilnās augšāmcelšanās laikā. Vēstules Efeziešiem autors šo patiesību izteica īsi, bet stipri: 'Bet Dievs, bagāts būdams savā žēlastībā, savas lielās mīlestības dēļ, ar kuru Viņš mūs mīlējis. Kristū atdzīvināja mūs, kas bijām miruši savos grēkos. Viņš savā žēlastībā jūs glāba' (Ef 2,4-5). Šī grēku piedošana izpildījās caur Dieva-Cilvēka asiņu izliešanas cenu (Ef 1,7) no Jēzus pārdūrtas Sirds, no kuras iztecēja asinis un ūdens (Jņ 19,34). Dieva Dēla ciešanas mums parāda, ka šī žēlsirdīga mīlestība ir neaprobežota, spējīga [pieņemt] nāvi, lai tikai dabūtu savu iemīlotu mīlestību - cilvēku!
Krusta tēmā var parādīties jautājums: Ja Dievs ir tik labs, tad kāpēc atļāva briesmīgi ciest savam Vienpiedzimušajam Dēlam? Ir dažas atbildes. Lūk, nedrīkst aizmirst par Dieva taisnīgumu. Par katru izdarītu grēku ir jābūt gandarīšanai. Arī sāpju lielums, kuras Jēzus izcieta savas dzīves pēdējās stundās, rāda ikvienas noziedzības pret Dievu smagumu. Beidzot, Krusts ir pierādījums, ka Dieva vārdi par Viņa mīlestību uz mums nav tukšs apsolījums, bet piepildās konkrētos darbos. Tātad mēs varam droši saukt - ar pilnīgu uzticēšanos un pārliecību - 'Jēzu, es uzticos Tev!'
Mūsu pestīšanas dēļ Kristus kļuva par žēlsirdīgo Virspriesteri, Kas saliek upuri, upuri no paša sevis (Ebr 2,17). Tad vienlaikus Viņš ir pārlūguma [(izlīguma)] Upuris par mūsu grēkiem. Pie Dieva, žēlsirdības Tēva (skat. 2Kor 1,3) izlūdz cilvēkiem piedošanas dāvanu. Tāpēc Vēstules Ebrejiem autors aicina, lai katrs cilvēks ar paļāvību tuvinātos žēlastības tronim, pie kura pieredzēs žēlsirdību un atradīs 'atrastu žēlastību palīdzībai īstā laikā' (4,16). Euharistijas sakramentā ir klātesošs Tas Pats žēlsirdīgais Dievs substanciālā veidā, jeb ar savu Miesu un Asinīm, Dievišķību un Cilvēciskumu. Tas ir Dievs, kura sirds pūkst katram cilvēkam. Kāpēc Dievs nolēma pazemināties tik daudz? Kāpēc Viņš kļuva Cietumnieks baznīcu tabernākuļos? Kā liecina Svētie Raksti, Dievs ne tikai, ka atnāca pasaulē kā cilvēks, lai mūs atpirktu, bet arī tāpēc, lai Viņš varētu mūs barot ar sevi (Jņ 6,51.58). Žēlsirdīgais Dievs, caur Baznīcu (Mt 16,18), caur svēto sakramentu dāvanu (par kuriem runa Jaunajā Derībā, piem. Jk 5,14n; Ef 5,25) paliek kopā ar mums 'līdz pasaules galam' (Mt 28,20).
Nav iespējams pilnīgi izsmelt žēlsirdības tēmu, kas ir Jaunajā Derībā. Tā ir uz katras lappuses Evaņģēlijā, Apustuļu darbos un vēstulēs, kā arī Atklāsmes grāmatā. Ikkatrs Dieva labestības akts pret cilvēku ir žēlastība, jeb mīlestības zīme. Lai arvien dziļāk ieiet šajā lielā Dieva žēlsirdības noslēpumā, vajag sistemātiski lasīt, lūgties, pārdomāt Svēto Rakstu tekstus, jo tajos Dievs atklāja sevi, savu žēlsirdīgo mīlestību pret cilvēku."
s. Maria Faustyna Ciborowska ZMBM
tulkoja t. Staņislavs Kovaļskis OFMCap.
no: www.faustyna,pl
Dieva žēlsirdīgās mīlestības atklāšana bija starp galvenajām domām Kristus mācīšanā. Viņš runāja par šo mīlestību ne tikai līdzībās: par žēlsirdīgi tēvu un pazudušo dēlu (Lk 15,11-32), par žēlsirdīgo Samarieti (Lk 10,30-37) un nežēlsirdīgo kalpu (Mt 18,23-35), bet arī citās līdzībās un mācībās, kurās Viņš atklāja šā noslēpuma dažādus aspektus (sal. piem. Mt 18,12-14; Mt 20,1-15; Lk 15,3-7). Kristus ne tikai mācīja par Dieva žēlsirdīgo mīlestību, bet vispirms darīja to klātesošo un kā tādu, kas bija Viņa pestījošās misijas fondamentālais saturs. Jau savas darbības sākumos, balstīdamies uz pravieša Isaja vārdiem, Nazaretes iedzīvotājiem teica, ka Viņš tika sūtīts, lai nabagiem nestu labo vēsti, ieslodzītajiem - brīvību, aklajiem - redzi, lai nospiestos darīt par brīviem un lai pasludinātu žēlstības gadu no Kunga (Lk 4,18n). Uz Jāņa Kristītāja mācekļu jautājumu: 'Vai Tu esi tas, kam jānāk, vai lai gaidām citu?' (Lk 7,19) - Jēzus atbildēja: 'Ejiet un pasludiniet Jānim, ko jūs dzirdējāt un redzējāt: jo aklie redz, klibie staigā, spitālīgie top šķīsti, kurlie dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem evaņģēlijs tiek sludināts' (Lk 7,22n). Ar vienu vārdu sakot - pasaulē tiek klātesošā Dieva žēlsirdība.
Tomēr vispilnīgāk Dieva žēlsirdīgā mīlestība tika atklāta caur Viņa Dēlu Viņa ciešanās, nāves un augšāmcēlšanās stundās. 'Pashas misterijs ir tieši šīs žēlsirdības atklāšanas un realizēšanas virsotne, [šīs žēlsirdības], kura ir spējīga attaisnot cilvēku, atgriezt taisnīgumu šīs pestīšanas kārtības nozīmē, kādu Dievs no sākuma nolēma cilvēkā, bet caur cilvēku [šo kārtību nolēma] pasaulē (DM 7.).
1. Grieķu valodas žēlsirdības terminoloģija Jaunajā Derībā
Grieķu valodas terminoloģija, kurā ir aprakstīts Dieva žēlsirdības noslēpums neatdod ebreju vārdu - kas aprasta šo vislielāko Dieva īpašību - visu nozīmju krāsu. Parasti ebreju jedziens 'hesed' tika atdots ar lietvārda 'eleos' (vairāk nekā 200 reizes) palīdzību, kurš nozīmē žēlumu pret tiem, kuri vajadzībā. Rāda arī uz Dieva uzticību dotiem apsolījumiem (skat. piem. dziesma Magnificat). Nozīmē arī Kristus pestīšanas darbu.
Diezgan precīzs jedziens, kas atbilst ebreju 'rahamim', ir lietvārds 'splanhna', kas judaizma tradīcijā nozīmē tik dzīļas jūtas, ka aizkustina iekšieni: ne tikai psihiku, gribu, bet arī cilvēka organizmu, kurš kādā veidā, piem. caur asarām vai caur smaidu atklāj iekšējso pārdzīvojumus. Tad jedziens 'splanhna' pasvītro žēlsirdības noslēpuma iekšējo izmēru. Šis grieķu lietvārds pie sv. Pāvila nozīmē kristieti, tas ir personu, kura raksturojas ar patieso spēju līdzjust, mīlēt un dot konkrēto palīdzību. Evaņģēliji zin arī darbības vārda formu 'splanhnidzomai' (piem. līdzībā par žēlsirdīgo Samarieti (Lk 10,30-37), kura rāda uz cilvēka - kas aizkustināts līdz dzīlēm tuvākā ciešanu redzot - spontānisko reakciju. 'Splanhnidzomai', kuram avots ir sirdī, iesāk darbus, kuri ved uz palīdzību citiem.
Sevišķi bagāts saturā un kas atklāj Dieva žēlsirdības speku, bet vienlaikus atklāj kristieša paaicinajuma būtību, ir grieķu īpatnības vārds 'oiktirmon'. Kā 'splanhna' - splanhnidzomai' pasvītro žēlsirdības iekšējās jūtas, bet 'eleos' uzliek akcentu uz darba vērtību, tā 'oiktirmon' ir starp abiem jedzieniem. Tas nozīmē intensīvi pārdzīvotu mīlestību. Tomēr kad skatāmies uz Lūkas Evaņģēliju 6,36 un mēs pētīsim kontekstu, kādā parādās pavēle: 'Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs', tad 'oiktirmon' pasvītro žēlsirdības darba vērtību. Lūk, cilvēkam jābūt tik žēlsirdīgam, tik pilnīgi iesaistītam labestības aktu pildīšanā, kā Dievs, un praktiski tas nozīmē spēju piedot un mīlēt ienaidniekus.
2. Dieva žēlsirdība Dieva Dēla Iemiesošanas noslēpumā
Jauno Derību raksturo dziļš radikālisms žēlsirdības noslēpuma atklāšanā un tas Dieva Dēla iemiesošanas dēļ. Lūk, Svētās Trīsvienības Otrā Persona 'neuzskatīja par laupījumu līdzināties Dievam' Tēvam, bet 'pazemojās, pieņemdams kalpa veidu', kļūdams cilvēks, kuram iedeva vārdu Jēzus - Dievs pestī (sal. Flp 2,6-7). Šis Dieva kenozas (pazemināšanas) akts ir kā grauds iemests cilvēka sirdī, lai atklātu Dieva labestīgās mīlestības visdziļākos slāņus. Lai kļūtu par graudu, kurš caur slēpeno un caur publisko Jēzus darbību, dīgst, lai nestu žēlastību izliešanas bagātus augļus Atpestīšanas darbā.
'Kas mani redz, redz arī Tēvu' (Jņ 14,9). Jaunās Derības Grāmatas atklāj Jēzu no Nazaretes kā mīļošā Dieva Tēva dzīvo atspulgu. Starp dažādām Jēzus īpašībām, visvairāk pacēl Viņa žēlsirdību pret cilvēku, žēlsirdību saprasto kā ikkatru labestības, labvēlības parādīšanās, piedošanas žestu. Tālāk, lai cilvēks ne tikai varētu sajust Dieva labestību, bet arī fiziskā veidā ieraudzītu un pieskartos Iemiesotai Žēlsirdībai (sal. 1Jņ 1,1). Parafrazējot sv. Franciska no Sales vārdus: 'Mīlestības mērs ir mīlēt bez mēra', mēs varam pateikt, ka Dievs gribēja caur Jēzu Kristu parādīt savas žēlsirdības lielumu bez mēra un šīs atklāšanās virsotne notika pie Krusta koka. Tāpēc ne bez nozīmes žēlsirdība cieši saistās ar pestīšanas noslēpumu (sal. Lk 1,46-54. 68-78), kura ne tikai nozīmē atbrīvošanu no grēkiem, bet arī nozīmē ņemt patvērumā vājos, apspiestos, par ko mēs lasam Marijas dziesmā Magnificat (Lk 1,46-55). Pestīšanas jedzienā slēpjas arī slimo dziedināšana, cerības ieliešana sirdīs, kurām sāp, brīvības atgriešana (Lk 4,18-19).
Žēlsirdība parādīta cilvēkam caur Mesija-Pestītāja atnākšanas apsolījuma izpildīšanu, kļūst par prieka avotu (Lk 1,47), jo, lūk, pateicoties - izlietiem uz mums - Dieva žēlsirdības dzīlumiem, kura rūpējas par mūsu dzīvi un laimi (sal. Lk 1,78), sākās - līdz ar Dieva atnākšanu pasaulē - cilvēka atbrīvošanas no grēka jūgas, no velna varas, jauns laikmets. Šī žēlsirdība (gr. 'eleos') pieskarās ne tikai šīm personām, kas dzīvoja Jēzus laikos, bet tai ir universālais mērs, pāriet no paaudzesuz paaudzēm (Lk 1,50). Tā apņem visas cilvēces vēsturi.
3. Dieva žēlsirdība Jēzus dzīvē un mācīšanā
Pa zemi, pa kuru staiga radība 'homo sapiens', ceļoja pats Dievs un ar savām pēdām atstāja labestības zīmes. Evaņģēlisti nespēja uzrakstīt visas Dieva labestības zīmes un brīnumus, par ko atklāti runā sv. Jānis: 'Bet vēl ir daudz citu lietu, ko Jēzus darījis. Ja tās atsevišķi uzrakstītu, man šķiet, visa pasaule nespētu aptvert sarakstītās grāmatas' (Jņ 21,25). Parafrazējot Jāņa Evaņģēlista teikumu, var atzīt, ka nav iespējas pietiekami apraktīt Iemiesotās Dieva Žēlsirdības darbību, jo Tā bagātīgi apdāvināja citus ar Sevi.
Tā [...] paraugs ir dziedināšanas, celšanās no mirušiem brīnumi, kuros mēs iepazīstinam Dieva sirdi, Viņa līdzjūtības spēju, personīgo juteklību uz cilvēcisko nelaimi, ko sevišķi atklāj, starp citiem, jaunekļa no Nainas - vienīgā atraitnes dēla - celšanās no mirušiem (Lk 7,11-17). Lūkass Evaņģēlists lieto šeit darbības vārdu 'splanhnidzomai', lai parādītu Jēzus - šī notikuma līdz dzīlēm aizkustinātā - reakciju. Žēlsirdība tad ņem savu sākumu sirdī un tā nav bez emocijām, kaut gan ar tām nepietiek. Jēzus, žēlsirdības pilns, daudzkārt apžēlodamies par slimiem, viņus dziedināja (Mt 9,27-31; 20,29-34; Mk 9,14-27; Łk 17,11-19; 18,35-43). Viņa vēlme nest cilvēkam palīdzību un prieku pārgāja visus sabiedrības šķēršļus. Jēzus - Jūds, dziedināja ne tikai savus līdztautiešus, bet arī Samarieti (Lk 17,12n). Jāņem vērā to, ka Samarieši un Jūdi uzturējās naidīgi viens pret otru. Pašaizliedība un autentiskās žēlsirdības spēja lauzt visus nesaprašanas šķēršļus starp cilvēkiem Skolotājs no Nazaretes skaidri parādīja līdzībā par žēlsirdīgo Samarieti (skat. Lk 10,30-37). Katram cilvēkam, neatkarīgi no reliģijas, kultūras, pienākas labvēlība un palīdzība.
Dieva žēlsirdīgo mīlestību jāredz arī tajā, ka apmierina cilvēka fondamentālās vajadzības. Ikdienīšķajā dzīvē šī patiesība kaut kur pazūd. Tomēr Evaņģēlists Matejs, maizes pavairošanas apraksta pašā sākumā, parāda šā brīnuma iemeslu - apdāvināt cilvēku ar maizi. Tās ir Jēzus rūpes par mums, kas parādas vārdos: 'Viņš pār tiem iežēlojās'. Vēlreiz parādas darbības vārds 'splanhnidzomai', kas rāda uz Jēzus līdzjutību un labestību.
Vissvarīgāka ir tomēr žēlsirdība, kura ņem vērā rūpes par cilvēka dvēseli. Jēzus, kā redzamais Dieva Tēva attēls, atklāj vispirms Tēva mīlestības vaigu, kura meklē grēcinieku. Šo tēmu visskaistāk parāda Lūkasa Evaņģēlija 15. nodaļa saturs, kurā tika ievietota viena līdzība pastāstīta trijos veidos: par ganu, kas izturīgi meklē avi (v. 4-7), par izturīgo sievieti, kas meklē drahmu (v. 8-10), par žēlsirdīgo tēvu, kas uzņem pazudušo dēlu (11-32). Galvenie narrācijas ceļi: pazust - atrast - priecāties, parāda Dieva pilnīgo piedalīšanos grēcinieku glābšanā, Kurš neatpūtīsies, līdz atradīs (sal. v. 4). Viņš mīl tik stipri, ka kad redz pazudušo dēlu, kas atgriežas, ir aizkustināts līdz dzīlēm un nepārmet pat ar vienu vārdu, bet ar jūtelību uzņem savu bērnu (v. 20.22-23). Cik stipri šie piemēri var aizkustināt cilvēka sirdi, liecina kāda Indijas iedzīvotāja vārdi: 'Es kļūvu kristietis Lukasa Evaņģēlija 15. nodaļa dēļ'. Ļoti nozīmīgs, ka visās šajās līdzībās stipri pasvītroja prieka motīvu. Tad žēlsirdība ir prieka piepildīts noslēpums, jo dzemdina dzīvi, jēgas pilno dzīvi.
Nav iespējams atgādināt visus fragmentus no Jaunās Derības, kuros stāsta par Jēzu, Kas ņem patvērumā cilvēkus, kurus atstuma jūdu sabiedrība. Atcerēsimies vismaz muitnieka Mateja aicinājumu (Mt 9,9), grēku piedošanu grēcīgām sievietēm (Lk 7,44-48; Jņ 8,4-11). Dievs taču atnāca pasaulē tāpēc, lai to atpestītu (sal. Jņ 12,47). Viņš negrib grēcinieka nāvi, bet lai viņš atgrieztos un lai viņam būtu dzīve. Viņš taču vēlas 'žēlsirdību, nevis upuri' (Mt 9,13; 12,7). Viņš atnāca pasaulē nevis cilvēku pilnības dēļ, bet lai glābtu grēciniekus (sal. Mt 9,13). Grēcinieku meklēšanas procesā ir arī ļaunu garu izdzīšanas dāvana (Mt 15,21-28; 17,14-20).
Jaunās Derības lappusēs mēs atrodam arī lielo uzaicinājumu, pat prasību, pildīt žēlsirdības aktus. Evaņģēlists Lūkass raksta: 'Esiet žēlsirdīgi (gr. <oiktirmones>), kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs' (gr. <oiktirmon>) (6,36). Mums jāparāda labestība citiem ar dedzību, lai tā kļūtu paša Dieva, mūsu Tēva, žēlsirdības attēls! Bet kā šo prasību realizēt ikdienā? Iepriekšējie un nākamajie versēti uzaicina lūgties par tiem, kuri nepatīk, lai neaprunātu citus, lai nerunātu sliktas lietas par mūsu ienaidniekiem unttlk.. Mūsu attieksme pret otru cilvēku verificē mūsu žēlsirdības autentiskumu. Šo bez mēra lielo Dieva žēlumu un neaprobežotas piedošanas vajadzību parāda Jēzus dialogs ar sv. Pēteri. Šajā dialogā pirmais Baznīcas Pāvests mācās no Žēlsirdīga Skolotāja, ka vienmēr jāatlaid vainas (Mt 18,21-22). Vēstules Efeziešiem autors (4,32) lieto žēlsirdības jēdzienu, kurš nozīmē piedot viens otram vājības un grēkus. Izlīguma darbs izriet no tā, ka pats Dievs ir dāsns piedošanā: 'Esiet viens pret otru laipni un žēlsirdīgi! Piedodiet cits citam, tāpat kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis'. Ir vēl viens ļoti svarīgs nosacījums, lai saņemtu piedošanu. Tā ir nožēla par saviem grēkiem: 'Ja tavs brālis grēko pret tevi, pamāci viņu! Bet ja tas to nožēlo, piedod tam! Un ja viņš septiņas reizes dienā grēkotu pret tevi un septiņas reizes grieztos pie tevis, sacīdams: es nožēloju, tad piedod tam' (cipars septiņi nozīmē: vienmēr un rāda uz pilnību Lk 17,3-4).
Tieši no žēlsirdības darbiem pret tuviniekiem mēs tiksim tiesāti. Dievs uzdos jautājumu par mūsu sirds dedzību. Žēlsirdību saņems tie, kuri dara žēlsirdību (Mt 5,7). Tie, kuriem trūka jūtīguma pret cilvēku nelaimi, pēc līdzības par bagātnieku un Lāzaru vārdiem (Lk 16,19-31), rūgti atbildēs par saviem darbiem. Kā raksta sv. Apustulis Jēkabs: 'Jo tiesa nežēlīga tiem, kas neparāda žēlsirdību. Bet žēlsirdība pārsniedz tiesu' (Jk 2,13). Dieva labestība, tik varena, kas meklē cilvēku, neaprobežo cilvēka brīvību un atļauj mums izvēlēties.
4. Žēlsirdība Kristus ciešanās, nāvē un augšāmcelšanās.
Pateicoties šai žēlsirdībai, kas 'pārsniedz tiesu' (Jk 2,13), katrs cilvēks jau tika pestīts. Jau, tas ir Jēzus Kristus ciešanu un nāves uz krusta koka un godības pilnās augšāmcelšanās laikā. Vēstules Efeziešiem autors šo patiesību izteica īsi, bet stipri: 'Bet Dievs, bagāts būdams savā žēlastībā, savas lielās mīlestības dēļ, ar kuru Viņš mūs mīlējis. Kristū atdzīvināja mūs, kas bijām miruši savos grēkos. Viņš savā žēlastībā jūs glāba' (Ef 2,4-5). Šī grēku piedošana izpildījās caur Dieva-Cilvēka asiņu izliešanas cenu (Ef 1,7) no Jēzus pārdūrtas Sirds, no kuras iztecēja asinis un ūdens (Jņ 19,34). Dieva Dēla ciešanas mums parāda, ka šī žēlsirdīga mīlestība ir neaprobežota, spējīga [pieņemt] nāvi, lai tikai dabūtu savu iemīlotu mīlestību - cilvēku!
Krusta tēmā var parādīties jautājums: Ja Dievs ir tik labs, tad kāpēc atļāva briesmīgi ciest savam Vienpiedzimušajam Dēlam? Ir dažas atbildes. Lūk, nedrīkst aizmirst par Dieva taisnīgumu. Par katru izdarītu grēku ir jābūt gandarīšanai. Arī sāpju lielums, kuras Jēzus izcieta savas dzīves pēdējās stundās, rāda ikvienas noziedzības pret Dievu smagumu. Beidzot, Krusts ir pierādījums, ka Dieva vārdi par Viņa mīlestību uz mums nav tukšs apsolījums, bet piepildās konkrētos darbos. Tātad mēs varam droši saukt - ar pilnīgu uzticēšanos un pārliecību - 'Jēzu, es uzticos Tev!'
Mūsu pestīšanas dēļ Kristus kļuva par žēlsirdīgo Virspriesteri, Kas saliek upuri, upuri no paša sevis (Ebr 2,17). Tad vienlaikus Viņš ir pārlūguma [(izlīguma)] Upuris par mūsu grēkiem. Pie Dieva, žēlsirdības Tēva (skat. 2Kor 1,3) izlūdz cilvēkiem piedošanas dāvanu. Tāpēc Vēstules Ebrejiem autors aicina, lai katrs cilvēks ar paļāvību tuvinātos žēlastības tronim, pie kura pieredzēs žēlsirdību un atradīs 'atrastu žēlastību palīdzībai īstā laikā' (4,16). Euharistijas sakramentā ir klātesošs Tas Pats žēlsirdīgais Dievs substanciālā veidā, jeb ar savu Miesu un Asinīm, Dievišķību un Cilvēciskumu. Tas ir Dievs, kura sirds pūkst katram cilvēkam. Kāpēc Dievs nolēma pazemināties tik daudz? Kāpēc Viņš kļuva Cietumnieks baznīcu tabernākuļos? Kā liecina Svētie Raksti, Dievs ne tikai, ka atnāca pasaulē kā cilvēks, lai mūs atpirktu, bet arī tāpēc, lai Viņš varētu mūs barot ar sevi (Jņ 6,51.58). Žēlsirdīgais Dievs, caur Baznīcu (Mt 16,18), caur svēto sakramentu dāvanu (par kuriem runa Jaunajā Derībā, piem. Jk 5,14n; Ef 5,25) paliek kopā ar mums 'līdz pasaules galam' (Mt 28,20).
Nav iespējams pilnīgi izsmelt žēlsirdības tēmu, kas ir Jaunajā Derībā. Tā ir uz katras lappuses Evaņģēlijā, Apustuļu darbos un vēstulēs, kā arī Atklāsmes grāmatā. Ikkatrs Dieva labestības akts pret cilvēku ir žēlastība, jeb mīlestības zīme. Lai arvien dziļāk ieiet šajā lielā Dieva žēlsirdības noslēpumā, vajag sistemātiski lasīt, lūgties, pārdomāt Svēto Rakstu tekstus, jo tajos Dievs atklāja sevi, savu žēlsirdīgo mīlestību pret cilvēku."
s. Maria Faustyna Ciborowska ZMBM
tulkoja t. Staņislavs Kovaļskis OFMCap.
no: www.faustyna,pl
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru