"Es šodien aizgāju uz katedrāli. Sākumā baznīca bija tukša, bet tad
atnāca daži tūristi. Viņi staigāja pa baznīcu - skatījās, fotogrāfēja.
Es, kad atnācu, es nolēmu aiziet priekšā, kur ir Jēzus svētbilde. Es gribēju
ieskatīties Viņā.
Lūk pārdomas, ko es pierakstīju, kad biju klāt.
Es
sēžu. Lūkojos uz Viņu. Paliek pat nedaudz neomolīgi, jo pēkšņi pārņem
sajūta, ka Viņš mani uzlūko, ka es esmu pamanīta. No otras puses prieks,
ka es kā ar Personu tiekos.
Sajutu Viņa smaidu. No Viņa
izstaro Mīlestība, Miers. Viņš izskatās tik mierīgs. Kāpēc? Ka es tāda
grēciniece? Ka es Viņam daru pāri? Nē. Tāpēc, ka Viņš mani mīl. Kāpēc?
Jo Viņš nemaz nemāk nemīlēt. Kāpēc? Jo Viņš ir Dievs Dēls. Es Viņam esmu
ļoti dārga. Ai, piedod Jēzu! Viņa soļi - Viņš nāk pirmais pie manis. No
Viņa izstaro Gaisma, un roka nav pacelta kulakā, bet svētībā - Es Esmu
ar tevi. Manu sirdi pārņem kvēle - sēdēt, sēdēt, lūgties un uzlūkot.
Mana sajūta kā Polijā. Lai arī es Jēzu Žēlsirdīgo esmu skatījusies jau
agrāk, tad es nebiju neko tādu izjutusi kā šodien..."
A. no sv. Alberta draudzes
(21.04.2017)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru