Paldies, svētā Māsa Faustīne.
Tūlīt es pārtulkošu kādu īsu fragmentiņu (no www.faustyna.pl) no sv. Faustīnes Dienasgrāmatas 890. numura. Māsa raksta šajā fragmentā, kā visu darīt. Bet es, kā priesteris, domāju, ka šie vārdi darbojas abos virzienos. Ja tā nebūtu, vajadzētu pateikt, ka mūsu piedalīšanās svētajā Misē - līdz beigām - ir pilnīga un nav ko labot. Vai tā ir? Padomājiet par to.
Māsa Faustīne raksta:
Dvēsele, [kura ļoti mīl] Dievu un ir Tajā [pilnīgi] iegremdēta, iet uz pienākumiem ar tādu pašu attieksmi kā uz svēto Komūniju un visvienkāršāko darbību dara ar lielu cītību, zem Dieva mīļošā skatiena; [viņa nepārdzīvo], ka kaut kas (...) mazāk izdevās, viņa ir mierīga, jo darbības brīdī izdarīja to, kas bija viņas spēkā.
Paldies, Māsa Faustīne, par šiem vārdiem, par šo Dieva žēlsirdības pieredzi Tavā dzīvē, ka Dieva žēlsirdība ir klātesoša ikkatrā cilvēka - kas mīl Dievu - darbībā. Jēzu, es uzticos Tev!
Tagad man būs trīs dienu rekolekcijas sv. Alberta baznīcā. Redzēšu, vai būs laiks rakstīt ziņas. Lūgsimies par šīm rekolekcijām, lai cilvēki atvēr savas dvēseles Dieva žēlsirdībai.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru