svētdiena, 2017. gada 26. februāris

Žēlsirdība. Dieva žēlsirdības noslēpums - Jaunajā Derībā.

Žēlsirdība. Dieva žēlsirdības noslēpums - Jaunajā Derībā.

"'Daudzkārt un dažādos veidos Dievs caur praviešiem runājis mūsu tēviem. Pēdīgi šinīs dienās Viņš mums runājis caur savu Dēlu' - pateiks vēstules Ebrejiem Autors. Caur Kristu un Viņā Dievs vispilnīgāk atklāja savas žēlsirdīgās mīlestības noslēpumu. Jēzus Kristus ir Iemiesotā Žēlsirdība - uzrakstīs sv. Māsa Faustīne. Viņa iemiesošanās, dzīvē, brīnumos un mācīšanā, bet visvairāk ciešanās, nāvē un augšāmcelšanās ar pilno gaismu spīdēja Dieva žēlsirdības noslēpums. 'Jēzus vispirms ar savu uzvedību - pasvītroja Svētais Tēvs Jānis Pāvils II - ar visu savu darbību atklāja, ka pasaulē, kurā mēs dzīvojam, ir klātesoša mīlestība. Tā ir aktīva mīlestība, mīlestība, kas griežas pie cilvēka, apņem visu viņa cilvēciskumu. Sevišķā veidā šī mīlestība dod sevi pazīt satiekoties ar ciešanām, kaitēm, nabadzību, satiekoties ar visu vēsturisko <cilvēcisko situāciju>, kas dažādajā veidā atklāj gan fizisko, gan morālisko cilvēka ierobežotību un vājību. Tieši šo mīlestības parādīšanās veidu un darbības laukumu sauc Bībeles valodā par <žēlsirdību>' (DM 3.).
Dieva žēlsirdīgās mīlestības atklāšana bija starp galvenajām domām Kristus mācīšanā. Viņš runāja par šo mīlestību ne tikai līdzībās: par žēlsirdīgi tēvu un pazudušo dēlu (Lk 15,11-32), par žēlsirdīgo Samarieti (Lk 10,30-37) un nežēlsirdīgo kalpu (Mt 18,23-35), bet arī citās līdzībās un mācībās, kurās Viņš atklāja šā noslēpuma dažādus aspektus (sal. piem. Mt 18,12-14; Mt 20,1-15; Lk 15,3-7). Kristus ne tikai mācīja par Dieva žēlsirdīgo mīlestību, bet vispirms darīja to klātesošo un kā tādu, kas bija Viņa pestījošās misijas fondamentālais saturs. Jau savas darbības sākumos, balstīdamies uz pravieša Isaja vārdiem, Nazaretes iedzīvotājiem teica, ka Viņš tika sūtīts, lai nabagiem nestu labo vēsti, ieslodzītajiem - brīvību, aklajiem - redzi, lai nospiestos darīt par brīviem un lai pasludinātu žēlstības gadu no Kunga (Lk 4,18n). Uz Jāņa Kristītāja mācekļu jautājumu: 'Vai Tu esi tas, kam jānāk, vai lai gaidām citu?' (Lk 7,19) - Jēzus atbildēja: 'Ejiet un pasludiniet Jānim, ko jūs dzirdējāt un redzējāt: jo aklie redz, klibie staigā, spitālīgie top šķīsti, kurlie dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem evaņģēlijs tiek sludināts' (Lk 7,22n). Ar vienu vārdu sakot - pasaulē tiek klātesošā Dieva žēlsirdība.
Tomēr vispilnīgāk Dieva žēlsirdīgā mīlestība tika atklāta caur Viņa Dēlu Viņa ciešanās, nāves un augšāmcēlšanās stundās. 'Pashas misterijs ir tieši šīs žēlsirdības atklāšanas un realizēšanas virsotne, [šīs žēlsirdības], kura ir spējīga attaisnot cilvēku, atgriezt taisnīgumu šīs pestīšanas kārtības nozīmē, kādu Dievs no sākuma nolēma cilvēkā, bet caur cilvēku [šo kārtību nolēma] pasaulē (DM 7.).
1. Grieķu valodas žēlsirdības terminoloģija Jaunajā Derībā
Grieķu valodas terminoloģija, kurā ir aprakstīts Dieva žēlsirdības noslēpums neatdod ebreju vārdu - kas aprasta šo vislielāko Dieva īpašību - visu nozīmju krāsu. Parasti ebreju jedziens 'hesed'  tika atdots ar lietvārda 'eleos' (vairāk nekā 200 reizes) palīdzību, kurš nozīmē žēlumu pret tiem, kuri vajadzībā. Rāda arī uz Dieva uzticību dotiem apsolījumiem (skat. piem. dziesma Magnificat). Nozīmē arī Kristus pestīšanas darbu.
Diezgan precīzs jedziens, kas atbilst ebreju 'rahamim', ir lietvārds 'splanhna', kas judaizma tradīcijā nozīmē tik dzīļas jūtas, ka aizkustina iekšieni: ne tikai psihiku, gribu, bet arī cilvēka organizmu, kurš kādā veidā, piem. caur asarām vai caur smaidu atklāj iekšējso pārdzīvojumus. Tad jedziens 'splanhna' pasvītro žēlsirdības noslēpuma iekšējo izmēru. Šis grieķu lietvārds pie sv. Pāvila nozīmē kristieti, tas ir personu, kura raksturojas ar patieso spēju līdzjust, mīlēt un dot konkrēto palīdzību. Evaņģēliji zin arī darbības vārda formu 'splanhnidzomai' (piem. līdzībā par žēlsirdīgo Samarieti (Lk 10,30-37), kura rāda uz cilvēka - kas aizkustināts līdz dzīlēm tuvākā ciešanu redzot - spontānisko reakciju. 'Splanhnidzomai', kuram avots ir sirdī, iesāk darbus, kuri ved uz palīdzību citiem.
Sevišķi bagāts saturā un kas atklāj Dieva žēlsirdības speku, bet vienlaikus atklāj kristieša paaicinajuma būtību, ir grieķu īpatnības vārds 'oiktirmon'. Kā 'splanhna' - splanhnidzomai' pasvītro žēlsirdības iekšējās jūtas, bet 'eleos' uzliek akcentu uz darba vērtību, tā 'oiktirmon' ir starp abiem jedzieniem. Tas nozīmē intensīvi pārdzīvotu mīlestību. Tomēr kad skatāmies uz Lūkas Evaņģēliju 6,36 un mēs pētīsim kontekstu, kādā parādās pavēle: 'Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs', tad 'oiktirmon' pasvītro žēlsirdības darba vērtību. Lūk, cilvēkam jābūt tik žēlsirdīgam, tik pilnīgi iesaistītam labestības aktu pildīšanā, kā Dievs, un praktiski tas nozīmē spēju piedot un mīlēt ienaidniekus.
2. Dieva žēlsirdība Dieva Dēla Iemiesošanas noslēpumā
Jauno Derību raksturo dziļš radikālisms žēlsirdības noslēpuma atklāšanā un tas Dieva Dēla iemiesošanas dēļ. Lūk, Svētās Trīsvienības Otrā Persona 'neuzskatīja par laupījumu līdzināties Dievam' Tēvam, bet 'pazemojās, pieņemdams kalpa veidu', kļūdams cilvēks, kuram iedeva vārdu Jēzus - Dievs pestī (sal. Flp 2,6-7). Šis Dieva kenozas (pazemināšanas) akts ir kā grauds iemests cilvēka sirdī, lai atklātu Dieva labestīgās mīlestības visdziļākos slāņus. Lai kļūtu par graudu, kurš caur slēpeno un caur publisko Jēzus darbību, dīgst, lai nestu žēlastību izliešanas bagātus augļus Atpestīšanas darbā.
'Kas mani redz, redz arī Tēvu' (Jņ 14,9). Jaunās Derības Grāmatas atklāj Jēzu no Nazaretes kā mīļošā Dieva Tēva dzīvo atspulgu. Starp dažādām Jēzus īpašībām, visvairāk pacēl Viņa žēlsirdību pret cilvēku, žēlsirdību saprasto kā ikkatru labestības, labvēlības parādīšanās, piedošanas žestu. Tālāk, lai cilvēks ne tikai varētu sajust Dieva labestību, bet arī fiziskā veidā ieraudzītu un pieskartos Iemiesotai Žēlsirdībai (sal. 1Jņ 1,1). Parafrazējot sv. Franciska no Sales vārdus: 'Mīlestības mērs ir mīlēt bez mēra', mēs varam pateikt, ka Dievs gribēja caur Jēzu Kristu parādīt savas žēlsirdības lielumu bez mēra un šīs atklāšanās virsotne notika pie Krusta koka. Tāpēc ne bez nozīmes žēlsirdība cieši saistās ar pestīšanas noslēpumu (sal. Lk 1,46-54. 68-78), kura ne tikai nozīmē atbrīvošanu no grēkiem, bet arī nozīmē ņemt patvērumā vājos, apspiestos, par ko mēs lasam Marijas dziesmā Magnificat (Lk 1,46-55). Pestīšanas jedzienā slēpjas arī slimo dziedināšana, cerības ieliešana sirdīs, kurām sāp, brīvības atgriešana (Lk 4,18-19).
Žēlsirdība parādīta cilvēkam caur Mesija-Pestītāja atnākšanas apsolījuma izpildīšanu, kļūst par prieka avotu (Lk 1,47), jo, lūk, pateicoties - izlietiem uz mums - Dieva žēlsirdības dzīlumiem, kura rūpējas par mūsu dzīvi un laimi (sal. Lk 1,78), sākās - līdz ar Dieva atnākšanu pasaulē - cilvēka atbrīvošanas no grēka jūgas, no velna varas, jauns laikmets. Šī žēlsirdība (gr. 'eleos') pieskarās ne tikai šīm personām, kas dzīvoja Jēzus laikos, bet tai ir universālais mērs, pāriet no paaudzesuz paaudzēm (Lk 1,50). Tā apņem visas cilvēces vēsturi.

3. Dieva žēlsirdība Jēzus dzīvē un mācīšanā
Pa zemi, pa kuru staiga radība 'homo sapiens', ceļoja pats Dievs un ar savām pēdām atstāja labestības zīmes. Evaņģēlisti nespēja uzrakstīt visas Dieva labestības zīmes un brīnumus, par ko atklāti runā sv. Jānis: 'Bet vēl ir daudz citu lietu, ko Jēzus darījis. Ja tās atsevišķi uzrakstītu, man šķiet, visa pasaule nespētu aptvert sarakstītās grāmatas' (Jņ 21,25). Parafrazējot Jāņa Evaņģēlista teikumu, var atzīt, ka nav iespējas pietiekami apraktīt Iemiesotās Dieva Žēlsirdības darbību, jo Tā bagātīgi apdāvināja citus ar Sevi.
Tā [...] paraugs ir dziedināšanas, celšanās no mirušiem brīnumi, kuros mēs iepazīstinam Dieva sirdi, Viņa līdzjūtības spēju, personīgo juteklību uz cilvēcisko nelaimi, ko sevišķi atklāj, starp citiem, jaunekļa no Nainas - vienīgā atraitnes dēla - celšanās no mirušiem (Lk 7,11-17). Lūkass Evaņģēlists lieto šeit darbības vārdu 'splanhnidzomai', lai parādītu Jēzus - šī notikuma līdz dzīlēm aizkustinātā - reakciju. Žēlsirdība tad ņem savu sākumu sirdī un tā nav bez emocijām, kaut gan ar tām nepietiek. Jēzus, žēlsirdības pilns, daudzkārt apžēlodamies par slimiem, viņus dziedināja (Mt 9,27-31; 20,29-34; Mk 9,14-27; Łk 17,11-19; 18,35-43). Viņa vēlme nest cilvēkam palīdzību un prieku pārgāja visus sabiedrības šķēršļus. Jēzus - Jūds, dziedināja ne tikai savus līdztautiešus, bet arī Samarieti (Lk 17,12n). Jāņem vērā to, ka Samarieši un Jūdi uzturējās naidīgi viens pret otru. Pašaizliedība un autentiskās žēlsirdības spēja lauzt visus nesaprašanas šķēršļus starp cilvēkiem Skolotājs no Nazaretes skaidri parādīja līdzībā par žēlsirdīgo Samarieti (skat. Lk 10,30-37). Katram cilvēkam, neatkarīgi no reliģijas, kultūras, pienākas labvēlība un palīdzība.
Dieva žēlsirdīgo mīlestību jāredz arī tajā, ka apmierina cilvēka fondamentālās vajadzības. Ikdienīšķajā dzīvē šī patiesība kaut kur pazūd. Tomēr Evaņģēlists Matejs, maizes pavairošanas apraksta pašā sākumā, parāda šā brīnuma iemeslu - apdāvināt cilvēku ar maizi. Tās ir Jēzus rūpes par mums, kas parādas vārdos: 'Viņš pār tiem iežēlojās'. Vēlreiz parādas darbības vārds 'splanhnidzomai', kas rāda uz Jēzus līdzjutību un labestību.
Vissvarīgāka ir tomēr žēlsirdība, kura ņem vērā rūpes par cilvēka dvēseli. Jēzus, kā redzamais Dieva Tēva attēls, atklāj vispirms Tēva mīlestības vaigu, kura meklē grēcinieku. Šo tēmu visskaistāk parāda Lūkasa Evaņģēlija 15. nodaļa saturs, kurā tika ievietota viena līdzība pastāstīta trijos veidos: par ganu, kas izturīgi meklē avi (v. 4-7), par izturīgo sievieti, kas meklē drahmu (v. 8-10), par žēlsirdīgo tēvu, kas uzņem pazudušo dēlu (11-32). Galvenie narrācijas ceļi: pazust - atrast - priecāties, parāda Dieva pilnīgo piedalīšanos grēcinieku glābšanā, Kurš neatpūtīsies, līdz atradīs (sal. v. 4). Viņš mīl tik stipri, ka kad redz pazudušo dēlu, kas atgriežas, ir aizkustināts līdz dzīlēm un  nepārmet pat ar vienu vārdu, bet ar jūtelību uzņem savu bērnu (v. 20.22-23). Cik stipri šie piemēri var aizkustināt cilvēka sirdi, liecina kāda Indijas iedzīvotāja vārdi: 'Es kļūvu kristietis Lukasa Evaņģēlija 15. nodaļa dēļ'. Ļoti nozīmīgs, ka visās šajās līdzībās stipri pasvītroja prieka motīvu. Tad žēlsirdība ir prieka piepildīts noslēpums, jo dzemdina dzīvi, jēgas pilno dzīvi.
Nav iespējams atgādināt visus fragmentus no Jaunās Derības, kuros stāsta par Jēzu, Kas ņem patvērumā cilvēkus, kurus atstuma jūdu sabiedrība. Atcerēsimies vismaz muitnieka Mateja aicinājumu (Mt 9,9), grēku piedošanu grēcīgām sievietēm (Lk 7,44-48; Jņ 8,4-11). Dievs taču atnāca pasaulē tāpēc, lai to atpestītu (sal. Jņ 12,47). Viņš negrib grēcinieka nāvi, bet lai viņš atgrieztos un lai viņam būtu dzīve. Viņš taču vēlas 'žēlsirdību, nevis upuri' (Mt 9,13; 12,7). Viņš atnāca pasaulē nevis cilvēku pilnības dēļ, bet lai glābtu grēciniekus (sal. Mt 9,13). Grēcinieku meklēšanas procesā ir arī ļaunu garu izdzīšanas dāvana (Mt 15,21-28; 17,14-20).
Jaunās Derības lappusēs mēs atrodam arī lielo uzaicinājumu, pat prasību, pildīt žēlsirdības aktus. Evaņģēlists Lūkass raksta: 'Esiet žēlsirdīgi (gr. <oiktirmones>), kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs' (gr. <oiktirmon>) (6,36). Mums jāparāda labestība citiem ar dedzību, lai tā kļūtu paša Dieva, mūsu Tēva, žēlsirdības attēls! Bet kā šo prasību realizēt ikdienā? Iepriekšējie un nākamajie versēti uzaicina lūgties par tiem, kuri nepatīk, lai neaprunātu citus, lai nerunātu sliktas lietas par mūsu ienaidniekiem unttlk.. Mūsu attieksme pret otru cilvēku verificē mūsu žēlsirdības autentiskumu. Šo bez mēra lielo Dieva žēlumu un neaprobežotas piedošanas vajadzību parāda Jēzus dialogs ar sv. Pēteri. Šajā dialogā pirmais Baznīcas Pāvests mācās no Žēlsirdīga Skolotāja, ka vienmēr jāatlaid vainas (Mt 18,21-22). Vēstules Efeziešiem autors (4,32) lieto žēlsirdības jēdzienu, kurš nozīmē piedot viens otram vājības un grēkus. Izlīguma darbs izriet no tā, ka pats Dievs ir dāsns piedošanā: 'Esiet viens pret otru laipni un žēlsirdīgi! Piedodiet cits citam, tāpat kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis'. Ir vēl viens ļoti svarīgs nosacījums, lai saņemtu piedošanu. Tā ir nožēla par saviem grēkiem: 'Ja tavs brālis grēko pret tevi, pamāci viņu! Bet ja tas to nožēlo, piedod tam! Un ja viņš septiņas reizes dienā grēkotu pret tevi un septiņas reizes grieztos pie tevis, sacīdams: es nožēloju, tad piedod tam' (cipars septiņi nozīmē: vienmēr un rāda uz pilnību Lk 17,3-4).
Tieši no žēlsirdības darbiem pret tuviniekiem mēs tiksim tiesāti. Dievs uzdos jautājumu par mūsu sirds dedzību. Žēlsirdību saņems tie, kuri dara žēlsirdību (Mt 5,7). Tie, kuriem trūka jūtīguma pret cilvēku nelaimi, pēc līdzības par bagātnieku un Lāzaru vārdiem (Lk 16,19-31), rūgti atbildēs par saviem darbiem. Kā raksta sv.  Apustulis Jēkabs: 'Jo tiesa nežēlīga tiem, kas neparāda žēlsirdību. Bet žēlsirdība pārsniedz tiesu' (Jk 2,13). Dieva labestība, tik varena, kas meklē cilvēku, neaprobežo cilvēka brīvību un atļauj mums izvēlēties.
4. Žēlsirdība Kristus ciešanās, nāvē un augšāmcelšanās.
Pateicoties šai žēlsirdībai, kas 'pārsniedz tiesu' (Jk 2,13), katrs cilvēks jau tika pestīts. Jau, tas ir Jēzus Kristus ciešanu un nāves uz krusta koka un godības pilnās augšāmcelšanās laikā. Vēstules Efeziešiem autors šo patiesību izteica īsi, bet stipri: 'Bet Dievs, bagāts būdams savā žēlastībā, savas lielās mīlestības dēļ, ar kuru Viņš mūs mīlējis. Kristū atdzīvināja mūs, kas bijām miruši savos grēkos. Viņš savā žēlastībā jūs glāba' (Ef 2,4-5). Šī grēku piedošana izpildījās caur Dieva-Cilvēka asiņu izliešanas cenu (Ef 1,7) no Jēzus pārdūrtas Sirds, no kuras iztecēja asinis un ūdens (Jņ 19,34). Dieva Dēla ciešanas mums parāda, ka šī žēlsirdīga mīlestība ir neaprobežota, spējīga [pieņemt] nāvi, lai tikai dabūtu savu iemīlotu mīlestību - cilvēku!
Krusta tēmā var parādīties jautājums: Ja Dievs ir tik labs, tad kāpēc atļāva briesmīgi ciest savam Vienpiedzimušajam Dēlam? Ir dažas atbildes. Lūk, nedrīkst aizmirst par Dieva taisnīgumu. Par katru izdarītu grēku ir jābūt gandarīšanai. Arī sāpju lielums, kuras Jēzus izcieta savas dzīves pēdējās stundās, rāda ikvienas noziedzības pret Dievu smagumu. Beidzot, Krusts ir pierādījums, ka Dieva vārdi par Viņa mīlestību uz mums nav tukšs apsolījums, bet piepildās konkrētos darbos. Tātad mēs varam droši saukt - ar pilnīgu uzticēšanos un pārliecību - 'Jēzu, es uzticos Tev!'
Mūsu pestīšanas dēļ Kristus kļuva par žēlsirdīgo Virspriesteri, Kas saliek upuri, upuri no paša sevis (Ebr 2,17). Tad vienlaikus Viņš ir pārlūguma [(izlīguma)] Upuris par mūsu grēkiem. Pie Dieva, žēlsirdības Tēva (skat. 2Kor 1,3) izlūdz cilvēkiem piedošanas dāvanu. Tāpēc Vēstules Ebrejiem autors aicina, lai katrs cilvēks ar paļāvību tuvinātos žēlastības tronim, pie kura pieredzēs žēlsirdību un atradīs 'atrastu žēlastību palīdzībai īstā laikā' (4,16). Euharistijas sakramentā ir klātesošs Tas Pats žēlsirdīgais Dievs substanciālā veidā, jeb ar savu Miesu un Asinīm, Dievišķību un Cilvēciskumu. Tas ir Dievs, kura sirds pūkst katram cilvēkam. Kāpēc Dievs nolēma pazemināties tik daudz? Kāpēc Viņš kļuva Cietumnieks baznīcu tabernākuļos? Kā liecina Svētie Raksti, Dievs ne tikai, ka atnāca pasaulē kā cilvēks, lai mūs atpirktu, bet arī tāpēc, lai Viņš varētu mūs barot ar sevi (Jņ 6,51.58). Žēlsirdīgais Dievs, caur Baznīcu (Mt 16,18), caur svēto sakramentu dāvanu (par kuriem runa Jaunajā Derībā, piem. Jk 5,14n; Ef 5,25) paliek kopā ar mums 'līdz pasaules galam' (Mt 28,20).
Nav iespējams pilnīgi izsmelt žēlsirdības tēmu, kas ir Jaunajā Derībā. Tā ir uz katras lappuses Evaņģēlijā, Apustuļu darbos un vēstulēs, kā arī Atklāsmes grāmatā. Ikkatrs Dieva labestības akts pret cilvēku ir žēlastība, jeb mīlestības zīme. Lai arvien dziļāk ieiet šajā lielā Dieva žēlsirdības noslēpumā, vajag sistemātiski lasīt, lūgties, pārdomāt Svēto Rakstu tekstus, jo tajos Dievs atklāja sevi, savu žēlsirdīgo mīlestību pret cilvēku."


 s. Maria Faustyna Ciborowska ZMBM
tulkoja t. Staņislavs Kovaļskis OFMCap.



no: www.faustyna,pl

pirmdiena, 2017. gada 20. februāris

Žēlsirdība. Dieva žēlsirdības noslēpums - Vecajā Derībā.

Žēlsirdība. Dieva žēlsirdības noslēpums - Vecajā Derībā.
"Dieva žēlsirdības noslēpumu mēs varam pazīt tikai tāpēc, ka Dievs pats to ir atklājis un caur iedvesmotiem autoriem tika ierakstīts Vecās un Jaunās Derības svētajās grāmatās. Pasaules vēsturē, ikkatra Bībeles cilvēka dzīvē un izredzētās tautas vēsturē Dievs atklāja savu žēlsirdīgo mīlestību, kura ne tikai pacel cilvēku no grēka, bet arī nāk palīgā ikkatrai cilvēciskajai vājībau un trūkumiem, to starpā arī apdāvina ar esamību. Žēlsirdība izpaužas tad ikkatrā Dieva darbībā uz āru: gan radošā, gan pestījošā. Viss, ko Dievs dara cilvēkam, ir Viņa žēlsirdīgās mīlestības izpausme.
Vecā Derība, lai aprakstītu neparasti bagāto Trīsvienīgā Dieva žēlsirdības realitāti, lieto daudzus jedzienus, no kuriem katrs pasvītro kādu mūsu ticības lielā noslēpuma aspektu. Visbiežāk (vairāk nekā 200 reizes) lietots ebrēju žēlsirdības nosaukums ir vārds "hesed". Atrodas Mozus grāmatās, vēsturiskajās grāmatās, gudrības literatūrā, bet sevišķi psalmos un pie praviešiem, galvenokārt Derības kontekstā, kuru noslēdza Dievs ar izredzēto tautu. [Šis vārds] nozīmē uzticīgo mīlestību, kura vienmēr parāda labestību un žēlastību. "Hesed" pasvītro tādus Dieva žēlsirdības elementus, kā uzticība sev pašam (noslēgtai derībai ar cilvēkiem) un atbildība mīlestībā. Uz Ebreju Bībeles lapām vairāk nekā 30 reizes mēs satiekam arī izteicienu "hesed weemet", tas ir žēlastība un uzticība.

Iedvesmoti autori ļoti bieži lietoja arī vārdu "rahamim" (no vārda "rehem" - mātes dzemde), kas pasvītro kādus elementus raksturīgus sievietes un mātes mīlestībai. To raksturo visjūtīgāko emociju liela intensitāte. Tas rāda uz cilvēka pilno piedalīšanos palīdzības citiem nešanā, pat ar līdzjūtības asarām. Tas nozīmē mīlestību doto kā dāvanu, nenopelnīto, kas nāk no vajādzības, kā no "piespiestas" sirds, kuru raksturo: labestība, jūtīgums, pacietība, iecietība vai piedošanas gatavība. Visdziļāk šo domu izteic vārdi no Oseja grāmatas 11,8, kuros Dievs aklāj savu mīlestību pret neuzticīgo Efraimu.

Dieva žēlsirdības noslēpumu izpauž arī citi vārdi: "hanan", kurš nozīmē pastāvīgo, labvēlīgo, labestīgo un augstsirdīgo raksturu. Vārds "hamal" (uzvarēta ienaidnieka taupīšana) izpauž šo žēlsirdības īpašību, kas ir žēluma, līdzjūtības, piedošanas un vainu atlaišanas parādīšana. Līdzīga nozīmē ir vārdam "hus", kas izpauž žēlumu un līdzjūtību galvenokārt kā jūtu. Dažreiz parādās arī vārds "hen", kas nozīmē labestību un labvēlīgo attieksmi pret citiem, sevišķi pret tuviniekiem, kas atrodas grūtā situācijā.

'Kas spētu izstāstīt Viņa žēlsirdības darbus' (Gudr 18,5). 'Jo liela līdz debesīm Tava žēlastība un līdz mākoņiem Tava patiesība' (Ps 57,11). Šie vārdi smelti no Svēto Rakstu lapām ir liecība, ka izredzēta tauta pieredzēja Dievu vispirms caur Viņa žēlsirdību. Bet kas Dieva labestība? Kādā veidā Dievs atklāj savu žēlsirdīgo mīlestību?

Žēlsirdība Bībeles valodā nozīmē jebkuru Dieva mīlestības žestu pret radību. Dieva labestība neierobežojas vienīgi uz piedošanas aktiem pret cilvēku, kaut gan tajos žēlsirdība visskaidrāk atklāj savu dziļumu. Tomēr jau radīšanas darbs ir žēlsirdības akts. Tiasni runā par to Psalmists, kad uzslavē Dievu par Viņa 'hesed', tas ir labestību, vēlmi dot savu mīlestību, žēlastību (Ps. 136). Pēc šā psalma Autora vārdiem: 'jo Viņa hesed uz mūžiem' - tieši Dieva žēlsirdība kļuva par iemeslu saules, mēness, zvaigžņu radīšanas uttlk. (5-9). Psalms 145,9 skaidri pasvītros, ka 'Kungs ir labs pret visiem, jūt līdzi katram, ko Viņš radījis'. Dievs mīl sevis radītas būtnes un Viņam ir žēlums pret visu (gr. eleeo), par ko mums runā Gudrības grāmata 11,23-24. Pateicoties tai žēlsirdīgai mīlestībai pasaule tika radīta un tālāk pastāv. Ebrēju Bībele parāda Dieva žēlsirdību kā nemitīgi aktuālo un darbojošo. Var pateikt, ka skābeklis, kas uztur pasauli un cilvēku pie dzīvības, ir Dieva žēlsirdīgā mīlestība.

Jahve žēlsirdība bija Izraēliešu Dieva atšķīroša īpašība no no pagānu tautu dievekļu īpašībām (skat. Mih 7,18). Miha grāmata stāsta, ka Dievam labpatika žēlsirdība (Mih 7,18). Viņa, kā Psalmists atzīst, pastāv no mūžiem (25,6). Tā ir tik lielā, ka cilvēks, gribēdams izteikt tās lielumu, satiekas ar valodas grūtībām. Tāpēc daudzas reizes Vecās Derības svēto Grāmatu Autori saista Dieva labestības jedzienu ar vārdiem, kas runā par šīs īpašības lielumu (piem. Neh 13,22; Tob 8,16; Ps 69,17; Iz 63,7). Nereti lieto kopā vārdus, kuri rāda uz žēlsirdību, piem. Izceļošanas Grāmatā 34,6-7 mēs satiekam žēlsirdības formulu: 'Dievs līdzcietīgs un žēlīgs, lēns dusmās un dāsns žēlastībā un patiesībā, kas uztur žēlastību pie tūkstošiem [...] augumiem'. Līdzīgas konstrukcijas mēs atradīsim arī sešos citos tekstos: Neh 9,17; Ps 86,15; 103,8; 145,8; Jl 2,13; Jon 4,2. [...]

No kurienes tomēr izredzētajā tautā ir tādas pārdomas un apbrīna par Dieva žēlsirdību? No kurienes visdažādākie Dieva labestības nosaukumi? Lūk jau pati šīs konkrētas tautas izvēles motivācija kļūt par Dieva ekskluzīvo īpašumu ir piepildīta ar Viņa mīlestību. Atkārtotā līkuma grāmatā 7,7 mēs lasam, ka Kungs Dievs izvēlējot sev tautu nebalstījās uz nekā cita, kā tikai uz mīlestības (v.8) un uzticības pret zvērestu, kuru deva Ābrahamam (sal. v.8). Ir ļoti svarīgs, ka Ābrahama pēcnācēju izvēles uz izredzēto tautu pamatojuma kontekstā mēs atrodam pamācību, ka Dievs ir uzticams, kas tur derību un mīlestību uz tūkstoš paaudzēm. Tad fundamentāla žēlsirdības nozīme bija izredzētajai tautai Dieva uzticība dotajam vārdam. No tās 'hesed' - uzticīgās mīlestības - nāk izredzētās tautas saknes. Tāpēc žēlsirdība tika atklāta vispirms Dieva dialogā ar cilvēku un Derības noslēgšanā ar viņu. Izredzētā tauta zinaja, ka viņas pastāvēšana balstās uz Dieva labestības un ka katrai jaunieņemtai dzīvībai - tautas nākotnei - ir savs avots vispirms Dieva žēlsirdīgajā mīlestībā (ebr. 'rahamim'), tas nozīmē, ka Dievs vēlas cilvēku (sal. Atk 13, 18).

No 'hesed' iznāk arī izredzētās tautas izceļošanas no Ēģiptes verdzības darbs. Kaut gan jedziens 'žēlsirdība' neparādās tieši šā notikuma aprakstā, tomēr pats 'exodus' (izceļošana) tika parādīts ka Dieva žēlsirdības akts. Jo Dievs, redzēdams tautas grūtības, ciešanās un asaras, nokāpa, lai to atbrīvotu (sal. Izc 3,7). Psalma 136 Autors dzejas vejdā uzslavē Dievu par Viņa žēlsirdību ('hesed'), parādīto caur izredzētās tautas atbrīvošanas brīnumu no faraona jūgas (v.10-24). Dieva žēlsirdība atklājās kā atbrīvojošs spēks, kā lielvara, kas ņem patvērumā netainīgi vajātus. Visiem darbiem, kurus Dievs izpildīja pirms ceļošanas uz Apsolīto Zemi un tās laikā, ir savs avots Dieva uzticīgajā labestībā. Svarīgi ir tas, ka viss Psalms 136. ir liels 'Te Deum' Dieva žēlsirdībai par godu, un šo žēlsirdību tauta pazina caur atbrīvošanas darbu no Ēģiptes verdzības. Arī Nehemija Grāmatas Autors 9,19 pasvītro žēlsirdīgo klātbūtni, ka Dievs gāja līdzi tautai tās ceļošanā pa tuksnesi, kā dienā, tā naktī. Barības, ūdens dāvana, beigās zemes dāvanas apsolījuma izpildīšana arī nāk no Dieva labestības. Pateicības atbalss par šo Dieva labestības pilno notikumu ir starp citiem šādi vārdi no 'haggadas' (stāsts par Izraēliešu iziešanas no Ēģiptes verdzības, lasīts sedera vakariņu laikā 'Pesah' svētkos): 'Ne par vienu, bet par daudzām bieži atkārtotām labestībām mēs esam parādā pateikties vislabākajam Dievam'.

Tomēr visvairāk Dieva žēlsirdība atklāja savu skaistumu satiekoties ar cilvēcisko neuzticību. Daudzkārt izredzētā tauta bija neuzticīga Dievam jau ceļošanas laikā pa tuksnesi, piem. taisot se elku - zelta teļu (Izc 32,4), vai parādot ticības trūkumu uz Dieva apredzību. Grēks nozīmēja Derības līguma priekšrakstu laušanu. Ņemot to vērā, Dievam jau nebija obligāti parādīt žēlsirdību, jeb svētību savai tautai. Par šo neuzticību Viņa pavēlēm, Dievam bija taisnība iznīcināt tautu, kuru pats izvēlēja. Tomēr Viņš ir uzticīgs vispirms pašam sev, savai mīlestībai pret cilvēku, kas paliek 'labā un sliktā', kura ir stiprāka nekā nodevība. Šo realitāti īsi secinaNehemija Grāmata 9,17-19, sacīdama, ka tauta atsakās no paklausības, zaimoja, bieži aizmirsa par Dieva brīnišķīgo palīdzību. Neskatīdams uz to, Dievs savā lielajā žēlsirdībā piedeva.

Šo pārdomu gaismā var parādīties jautājums par soda jēgu. Vai pavisam ir tai vieta Dieva žēlsirdībā? Parādās, ka viena no Dieva rūpju par cilvēku izpausmēm ir arī sods. Sīraha gudrības grāmatā 16,11 mēs lasam: 'Viņš ir tas, kas apžēlo un dusmojas, gan piedodot dižens, gan dusmojoties'. Fragments no Izceļošanas grāmatas 34,7 līdzina soda un žēlsirdības lielumu. Dieva piedošana ir neierobežota (pie tūkstošiem augumiem), kad sods ir īsu laiku. Dievs ir lēns dusmām un cilvēka sodīšanai. Kā skaisti raksta Oseja grāmatā 11,8, Dievs negrib sodīt: ',,,Es [Dievs] iesilstu līdzjūtībā'. Viņa sirds negrib sodīt. Tomēr dara to aiz žēlsirdības, lai virzītu cilvēku atgriezties, jo Viņš vēlas viņam laimi. Tāpēc Dievs, kad tikai ieraudzīs cilvēkā labošanu un nožēlu, steidzīgi nāk palīgā. Tad nav bez nozīmes daudzkārt sastopami Vecās Derības lapās žēlsirdības un pestīšanas nosaukumu saraksti (piem. Ps 6,5; 17,7; Sīr 2,11; Ba 4,22).

Dieva žēlsirdība neierobežojas tomēr vienīgi uz izredzēto tautu. Kā pateiks Sīraha grāmatas Autors 18,13: 'Kungs žēlo visus'. Visskaidrāk par žēlsirdības universalizmu runā, starp citiem, Jonas grāmata. Dievs, redzēdams Ninīves iedzīvotāju grēku lielumu, sūta pie viņiem pravieti ar misiju, lai viņus aicinātu atgriezties. Jonas tomēr vēlas lielo sodu Izraēļa briesmīgiem ienaidniekiem. Viņš nolēma neizpildīt Dieva pavēli, jo viņš zina, ka Dievs ir 'žēlīgs un līdzcietīgs, gauss dusmās, bet dāsns žēlastībā, un ka atstājas no ļauna' (Jon 4,2), tāpēc Viņš var piedot Ninīvei. Un tā arī notika. Šā stāsta kontekstā mēs iepazināmies arī ar Dieva piedošanas saņemšanas noteikumu. Tā ir nožēla par izdarītiem grēkiem. Nožēla tomēr nav vienīgi jūtas, bet cilvēks kategoriski atstāj ļaunumu, pilda gandarīšanas darbus, kā to izdarīja Ninīves iedzīvotāji.

Nereti Vecās Derības grāmatas prasa labošanas un atzīšanās savā vājībā nepieciešamību, kā vainu atlaišanas saņemšanas no Dieva noteikumu (2Kor 30,9; Ps 79,8). Laikam visskaistākais Bībeles teksts, kas parādas attiecības: grēcinieka nožēla - piedošana no Dieva, ir Psalms 51.. Jau pirmie lūgšanas vārdi trīs reizes sauc pēc Dieva žēlsirdības: ,Dievs, apžēlojies par mani savā lielajā žēlsirdībā un savas labvēlības pilnībā izdzēs manu netaisnību! (v.3.), es atzīstu savu vainu...' (v.5.). Sīraha gudrības grāmatas Autors izteks šo patiesību apbrīnas formā: 'Cik liela gan ir Kunga žēlastība un piedošana tiem, kas atgriežas pie Viņa' (17,29).

Dieva mīlestības dāvanu, [mīlestības] stiprākas nekā cilvēciskais grēks, spējīgas daudzkārt piedod, šo dāvanu sevišķi uzslavē praviešu raksti. Starp tiem galvenais ir citāts no Isaja grāmatas 54,10: '<Gan kalni atkāpsies un pakalni saļodzīsies, bet mana žēlastība no tevis neatkāpsies un mana miera derība neļodzīsies,> saka Kungs, tavs Žēlotājs'. Sevišķās Dieva mīlestības atzīšanās, mīlestības, kurā piedošana ir pārpilnībā, ir vārdi no Jeremija grāmatas 31,3: 'Ar mūžīgu mīlestību Es mīlēju tevi, tādēļ bez mitas Es žēloju tevi'. Dievs ne tikai ka parāda savas labestības pierādījumus, bet slāpst pēc cilvēka žēlsirdības! Viņš prasa no cilvēka uzticību, par ko mēs lasam Oseja grāmatā: 'Es vēlos žēlsirdību ('hesed'), nevis upuri' (6,6).

Pravieši tā kā atklātu Dieva sirdi un spilgti parāda Viņa kārsto mīlestību, kas dara visu savai Izvēlētajai, lai tā būtu laimīga. Daudzkārt Vecā Derība parāda Dieva žēlsirdības pieredzi kā prieka avotu (Ps 13,6; Ba 4,22) un kā pateicības piedzimšanu. Tā sevišķs paraugs ir Psalms 107, kurā dzied par Dieva labestību par iziešanu no nebrīves, par atbrīvošanu no nelaimēm. Četras reizes refrena formā sauc, lai parādītu Dieva pateicību par Viņa žēlsirdību (v. 8. 15. 21. 31.), jo cikreiz Izraēlieši lūdza Dievu pēc palīdzības, tika izklausīti (v. 6. 13. 19. 28.).

Vecās Derības grāmatas parāda Dieva žēlsirdību radīšanas darbā, bet sevišķi tādā kontekstā, ka cilvēka grēki un neuzticības tiek viņam atlaisti. Piedošanas pieredze kļūst prieka un dzīves jēgas avots. Pastāv tikai viens vienīgais piedošanas saņemšanas noteikums. Tā ir autentiskā vēlme atgriezties pie Dieva. Katra radība pastāv, jo to uztur Dieva mīlestība, kura nāk pie tā, kas mazs un vājš, kam vajadzīga palīdzība. Jau pat tas, ka nasaskaitāmi Vecās Derības fragmenti runā par Dieva labestību, ir pierādījums tam, ka šī labestība ir nemaināmi klātesoša pie cilvēka, bez robežām, ļoti stipra - kā teica Svētā Māsa Faustīne par šo 'vislielāko Dieva īpašību'."



s. Maria Faustyna Ciborowska ZMBM
tulkoja t. Staņislavs Kovaļskis OFMCap.



no: www.faustyna,pl


Mīlestība izdzen bailes no dvēseles.

Mīlestība izdzen bailes no dvēseles.
"Mīlestība izdzen bailes no dvēseles. Kopš iemīlēju Dievu ar visu savu būtību, ar visu savas sirds spēku, kopš šā brīža atkāpās bailes, un kaut gan jau nezinu kā [citi] man runātu par Viņa taisnīgumu, es vairs neibaidos no Viņa, jo es Viņu pazinu labi: Dievs ir Mīlestība un Viņa Gars - ir miers (Dienasgrāmata 589)."

"Es jutu, ka nekas mani nenošķīrs no Kunga, ne debess, ne zeme, ne tagadne, ne nākotne, viss var mainīties, bet mīlestība nekad, nekad, viņa vienmēr tā pati. Viņš, nemirstīgais stiprinieks, dod man pazīt savu gribu, lai es Viņu sevišķi mīlētu, un Viņš pats ielej manā dvēselē spēju uz tādu mīlestību, kā Viņš vēlas, lai es Viņu mīlētu (Dienasgrāmata 947)."

"Caur šo attēlu Es došu dvēselēm daudz žēlastību, tam jāatgādina Manas žēlsirdības prasības, jo pat visstiprāka ticība, neko nepalīdzēs bez darbiem (Dienasgrāmata 742)."

"Vissmagākajās mokās, manas dvēseles redzi es iegremdēju krustā sistajā Jēzū; es negaidu palīdzību no cilvēkiem, bet mana paļāvība man ir Dievā, Viņa neizdibināmajā žēlsirdībā ir visa mana cerība (Dienasgrāmata 681)."

"Es bieži dzīvoju ar cerību pret cerību un ievedu savu cerību līdz pilnīgai paļāvībai Dievam. Lai notiek ar mani tas, ko Viņš nolēma no mūžiem (Dienasgrāmata 386)."

no https://www.faustyna.pl/zmbm/

svētdiena, 2017. gada 19. februāris

Lagevņikos jau lūdzas par mums!

Lagevņikos jau lūdzas par mums!
Krakovā-Lagevņikos (Kraków-Łagiewniki) klostermāsas jau lūdzas par mums un par Dieva Žēlsirdības kulta izplatīšanos Latvijā. Es ceru, ka viss labi attīstīsies. Sīs lūgšanas pl.15.00 (Latvijā 16.00) pie Jēzus Žēlsirdīgā svētbildes un sv. m. Faustīnes Kovaļskas kapa, kas atrodas klostera kapelā, un kurās var piedalīties arī on-line (mājas lapā www.faustyna.pl pa kreisi), klostermāsas ar tautu lūdzas visos pieņemtos nodomos. Arī mūsu nodoms tur ir ierakstīts, jo māsa Elžbieta man to uzrakstīja! Lūgsimies tad arī par klostermāsām.
 

sestdiena, 2017. gada 18. februāris

Mājas lapa veltīta Dieva Žēlsirdībai

Mājas lapa veltīta Dieva Žēlsirdībai
Mājas lapa veltīta Dieva Žēlsirdībai, kuru Jēzus vairāk atklāja pasaulei caur svēto māsu Faustīni Kovaļsku (1905-1938) no sanktuārija Krakovā-Lagevnikos:
https://www.faustyna.pl/zmbm/

Un tajā var starp citiem ir redzamais visa Žēlsirdīgā Jēzus svētbilde:
https://www.faustyna.pl/zmbm/laskami-slynacy-obraz-jezusa-milosiernego/?ref=0.36063417340698845

Kā arī lūgties līdzi klātesošajiem kapelā pie Žēlsirdīgā Jēzus svētbildes un sv. māsas Faustīnes kapa, kopā ar apm. 250 tūkst. cilvēkiem visā pasaulē, kuri tieši 15.00 (Latvijā pl.16.00) ar katolisko massmediju starpniecību lūdzas kopā:
https://www.faustyna.pl/zmbm/transmisja-on-line/