Žēlsirdība. Dieva žēlsirdības noslēpums - Vecajā Derībā.
"Dieva žēlsirdības noslēpumu mēs varam pazīt tikai tāpēc, ka Dievs pats to ir atklājis un caur iedvesmotiem autoriem tika ierakstīts Vecās un Jaunās Derības svētajās grāmatās. Pasaules vēsturē, ikkatra Bībeles cilvēka dzīvē un izredzētās tautas vēsturē Dievs atklāja savu žēlsirdīgo mīlestību, kura ne tikai pacel cilvēku no grēka, bet arī nāk palīgā ikkatrai cilvēciskajai vājībau un trūkumiem, to starpā arī apdāvina ar esamību. Žēlsirdība izpaužas tad ikkatrā Dieva darbībā uz āru: gan radošā, gan pestījošā. Viss, ko Dievs dara cilvēkam, ir Viņa žēlsirdīgās mīlestības izpausme.
Vecā Derība, lai aprakstītu neparasti bagāto Trīsvienīgā Dieva žēlsirdības realitāti, lieto daudzus jedzienus, no kuriem katrs pasvītro kādu mūsu ticības lielā noslēpuma aspektu. Visbiežāk (vairāk nekā 200 reizes) lietots ebrēju žēlsirdības nosaukums ir vārds "hesed". Atrodas Mozus grāmatās, vēsturiskajās grāmatās, gudrības literatūrā, bet sevišķi psalmos un pie praviešiem, galvenokārt Derības kontekstā, kuru noslēdza Dievs ar izredzēto tautu. [Šis vārds] nozīmē uzticīgo mīlestību, kura vienmēr parāda labestību un žēlastību. "Hesed" pasvītro tādus Dieva žēlsirdības elementus, kā uzticība sev pašam (noslēgtai derībai ar cilvēkiem) un atbildība mīlestībā. Uz Ebreju Bībeles lapām vairāk nekā 30 reizes mēs satiekam arī izteicienu "hesed weemet", tas ir žēlastība un uzticība.
Iedvesmoti autori ļoti bieži lietoja arī vārdu "rahamim" (no vārda "rehem" - mātes dzemde), kas pasvītro kādus elementus raksturīgus sievietes un mātes mīlestībai. To raksturo visjūtīgāko emociju liela intensitāte. Tas rāda uz cilvēka pilno piedalīšanos palīdzības citiem nešanā, pat ar līdzjūtības asarām. Tas nozīmē mīlestību doto kā dāvanu, nenopelnīto, kas nāk no vajādzības, kā no "piespiestas" sirds, kuru raksturo: labestība, jūtīgums, pacietība, iecietība vai piedošanas gatavība. Visdziļāk šo domu izteic vārdi no Oseja grāmatas 11,8, kuros Dievs aklāj savu mīlestību pret neuzticīgo Efraimu.
Dieva žēlsirdības noslēpumu izpauž arī citi vārdi: "hanan", kurš nozīmē pastāvīgo, labvēlīgo, labestīgo un augstsirdīgo raksturu. Vārds "hamal" (uzvarēta ienaidnieka taupīšana) izpauž šo žēlsirdības īpašību, kas ir žēluma, līdzjūtības, piedošanas un vainu atlaišanas parādīšana. Līdzīga nozīmē ir vārdam "hus", kas izpauž žēlumu un līdzjūtību galvenokārt kā jūtu. Dažreiz parādās arī vārds "hen", kas nozīmē labestību un labvēlīgo attieksmi pret citiem, sevišķi pret tuviniekiem, kas atrodas grūtā situācijā.
'Kas spētu izstāstīt Viņa žēlsirdības darbus' (Gudr 18,5). 'Jo liela līdz debesīm Tava žēlastība un līdz mākoņiem Tava patiesība' (Ps 57,11). Šie vārdi smelti no Svēto Rakstu lapām ir liecība, ka izredzēta tauta pieredzēja Dievu vispirms caur Viņa žēlsirdību. Bet kas Dieva labestība? Kādā veidā Dievs atklāj savu žēlsirdīgo mīlestību?
Žēlsirdība Bībeles valodā nozīmē jebkuru Dieva mīlestības žestu pret radību. Dieva labestība neierobežojas vienīgi uz piedošanas aktiem pret cilvēku, kaut gan tajos žēlsirdība visskaidrāk atklāj savu dziļumu. Tomēr jau radīšanas darbs ir žēlsirdības akts. Tiasni runā par to Psalmists, kad uzslavē Dievu par Viņa 'hesed', tas ir labestību, vēlmi dot savu mīlestību, žēlastību (Ps. 136). Pēc šā psalma Autora vārdiem: 'jo Viņa hesed uz mūžiem' - tieši Dieva žēlsirdība kļuva par iemeslu saules, mēness, zvaigžņu radīšanas uttlk. (5-9). Psalms 145,9 skaidri pasvītros, ka 'Kungs ir labs pret visiem, jūt līdzi katram, ko Viņš radījis'. Dievs mīl sevis radītas būtnes un Viņam ir žēlums pret visu (gr. eleeo), par ko mums runā Gudrības grāmata 11,23-24. Pateicoties tai žēlsirdīgai mīlestībai pasaule tika radīta un tālāk pastāv. Ebrēju Bībele parāda Dieva žēlsirdību kā nemitīgi aktuālo un darbojošo. Var pateikt, ka skābeklis, kas uztur pasauli un cilvēku pie dzīvības, ir Dieva žēlsirdīgā mīlestība.
Jahve žēlsirdība bija Izraēliešu Dieva atšķīroša īpašība no no pagānu tautu dievekļu īpašībām (skat. Mih 7,18). Miha grāmata stāsta, ka Dievam labpatika žēlsirdība (Mih 7,18). Viņa, kā Psalmists atzīst, pastāv no mūžiem (25,6). Tā ir tik lielā, ka cilvēks, gribēdams izteikt tās lielumu, satiekas ar valodas grūtībām. Tāpēc daudzas reizes Vecās Derības svēto Grāmatu Autori saista Dieva labestības jedzienu ar vārdiem, kas runā par šīs īpašības lielumu (piem. Neh 13,22; Tob 8,16; Ps 69,17; Iz 63,7). Nereti lieto kopā vārdus, kuri rāda uz žēlsirdību, piem. Izceļošanas Grāmatā 34,6-7 mēs satiekam žēlsirdības formulu: 'Dievs līdzcietīgs un žēlīgs, lēns dusmās un dāsns žēlastībā un patiesībā, kas uztur žēlastību pie tūkstošiem [...] augumiem'. Līdzīgas konstrukcijas mēs atradīsim arī sešos citos tekstos: Neh 9,17; Ps 86,15; 103,8; 145,8; Jl 2,13; Jon 4,2. [...]
No kurienes tomēr izredzētajā tautā ir tādas pārdomas un apbrīna par Dieva žēlsirdību? No kurienes visdažādākie Dieva labestības nosaukumi? Lūk jau pati šīs konkrētas tautas izvēles motivācija kļūt par Dieva ekskluzīvo īpašumu ir piepildīta ar Viņa mīlestību. Atkārtotā līkuma grāmatā 7,7 mēs lasam, ka Kungs Dievs izvēlējot sev tautu nebalstījās uz nekā cita, kā tikai uz mīlestības (v.8) un uzticības pret zvērestu, kuru deva Ābrahamam (sal. v.8). Ir ļoti svarīgs, ka Ābrahama pēcnācēju izvēles uz izredzēto tautu pamatojuma kontekstā mēs atrodam pamācību, ka Dievs ir uzticams, kas tur derību un mīlestību uz tūkstoš paaudzēm. Tad fundamentāla žēlsirdības nozīme bija izredzētajai tautai Dieva uzticība dotajam vārdam. No tās 'hesed' - uzticīgās mīlestības - nāk izredzētās tautas saknes. Tāpēc žēlsirdība tika atklāta vispirms Dieva dialogā ar cilvēku un Derības noslēgšanā ar viņu. Izredzētā tauta zinaja, ka viņas pastāvēšana balstās uz Dieva labestības un ka katrai jaunieņemtai dzīvībai - tautas nākotnei - ir savs avots vispirms Dieva žēlsirdīgajā mīlestībā (ebr. 'rahamim'), tas nozīmē, ka Dievs vēlas cilvēku (sal. Atk 13, 18).
No 'hesed' iznāk arī izredzētās tautas izceļošanas no Ēģiptes verdzības darbs. Kaut gan jedziens 'žēlsirdība' neparādās tieši šā notikuma aprakstā, tomēr pats 'exodus' (izceļošana) tika parādīts ka Dieva žēlsirdības akts. Jo Dievs, redzēdams tautas grūtības, ciešanās un asaras, nokāpa, lai to atbrīvotu (sal. Izc 3,7). Psalma 136 Autors dzejas vejdā uzslavē Dievu par Viņa žēlsirdību ('hesed'), parādīto caur izredzētās tautas atbrīvošanas brīnumu no faraona jūgas (v.10-24). Dieva žēlsirdība atklājās kā atbrīvojošs spēks, kā lielvara, kas ņem patvērumā netainīgi vajātus. Visiem darbiem, kurus Dievs izpildīja pirms ceļošanas uz Apsolīto Zemi un tās laikā, ir savs avots Dieva uzticīgajā labestībā. Svarīgi ir tas, ka viss Psalms 136. ir liels 'Te Deum' Dieva žēlsirdībai par godu, un šo žēlsirdību tauta pazina caur atbrīvošanas darbu no Ēģiptes verdzības. Arī Nehemija Grāmatas Autors 9,19 pasvītro žēlsirdīgo klātbūtni, ka Dievs gāja līdzi tautai tās ceļošanā pa tuksnesi, kā dienā, tā naktī. Barības, ūdens dāvana, beigās zemes dāvanas apsolījuma izpildīšana arī nāk no Dieva labestības. Pateicības atbalss par šo Dieva labestības pilno notikumu ir starp citiem šādi vārdi no 'haggadas' (stāsts par Izraēliešu iziešanas no Ēģiptes verdzības, lasīts sedera vakariņu laikā 'Pesah' svētkos): 'Ne par vienu, bet par daudzām bieži atkārtotām labestībām mēs esam parādā pateikties vislabākajam Dievam'.
Tomēr visvairāk Dieva žēlsirdība atklāja savu skaistumu satiekoties ar cilvēcisko neuzticību. Daudzkārt izredzētā tauta bija neuzticīga Dievam jau ceļošanas laikā pa tuksnesi, piem. taisot se elku - zelta teļu (Izc 32,4), vai parādot ticības trūkumu uz Dieva apredzību. Grēks nozīmēja Derības līguma priekšrakstu laušanu. Ņemot to vērā, Dievam jau nebija obligāti parādīt žēlsirdību, jeb svētību savai tautai. Par šo neuzticību Viņa pavēlēm, Dievam bija taisnība iznīcināt tautu, kuru pats izvēlēja. Tomēr Viņš ir uzticīgs vispirms pašam sev, savai mīlestībai pret cilvēku, kas paliek 'labā un sliktā', kura ir stiprāka nekā nodevība. Šo realitāti īsi secinaNehemija Grāmata 9,17-19, sacīdama, ka tauta atsakās no paklausības, zaimoja, bieži aizmirsa par Dieva brīnišķīgo palīdzību. Neskatīdams uz to, Dievs savā lielajā žēlsirdībā piedeva.
Šo pārdomu gaismā var parādīties jautājums par soda jēgu. Vai pavisam ir tai vieta Dieva žēlsirdībā? Parādās, ka viena no Dieva rūpju par cilvēku izpausmēm ir arī sods. Sīraha gudrības grāmatā 16,11 mēs lasam: 'Viņš ir tas, kas apžēlo un dusmojas, gan piedodot dižens, gan dusmojoties'. Fragments no Izceļošanas grāmatas 34,7 līdzina soda un žēlsirdības lielumu. Dieva piedošana ir neierobežota (pie tūkstošiem augumiem), kad sods ir īsu laiku. Dievs ir lēns dusmām un cilvēka sodīšanai. Kā skaisti raksta Oseja grāmatā 11,8, Dievs negrib sodīt: ',,,Es [Dievs] iesilstu līdzjūtībā'. Viņa sirds negrib sodīt. Tomēr dara to aiz žēlsirdības, lai virzītu cilvēku atgriezties, jo Viņš vēlas viņam laimi. Tāpēc Dievs, kad tikai ieraudzīs cilvēkā labošanu un nožēlu, steidzīgi nāk palīgā. Tad nav bez nozīmes daudzkārt sastopami Vecās Derības lapās žēlsirdības un pestīšanas nosaukumu saraksti (piem. Ps 6,5; 17,7; Sīr 2,11; Ba 4,22).
Dieva žēlsirdība neierobežojas tomēr vienīgi uz izredzēto tautu. Kā pateiks Sīraha grāmatas Autors 18,13: 'Kungs žēlo visus'. Visskaidrāk par žēlsirdības universalizmu runā, starp citiem, Jonas grāmata. Dievs, redzēdams Ninīves iedzīvotāju grēku lielumu, sūta pie viņiem pravieti ar misiju, lai viņus aicinātu atgriezties. Jonas tomēr vēlas lielo sodu Izraēļa briesmīgiem ienaidniekiem. Viņš nolēma neizpildīt Dieva pavēli, jo viņš zina, ka Dievs ir 'žēlīgs un līdzcietīgs, gauss dusmās, bet dāsns žēlastībā, un ka atstājas no ļauna' (Jon 4,2), tāpēc Viņš var piedot Ninīvei. Un tā arī notika. Šā stāsta kontekstā mēs iepazināmies arī ar Dieva piedošanas saņemšanas noteikumu. Tā ir nožēla par izdarītiem grēkiem. Nožēla tomēr nav vienīgi jūtas, bet cilvēks kategoriski atstāj ļaunumu, pilda gandarīšanas darbus, kā to izdarīja Ninīves iedzīvotāji.
Nereti Vecās Derības grāmatas prasa labošanas un atzīšanās savā vājībā nepieciešamību, kā vainu atlaišanas saņemšanas no Dieva noteikumu (2Kor 30,9; Ps 79,8). Laikam visskaistākais Bībeles teksts, kas parādas attiecības: grēcinieka nožēla - piedošana no Dieva, ir Psalms 51.. Jau pirmie lūgšanas vārdi trīs reizes sauc pēc Dieva žēlsirdības: ,Dievs, apžēlojies par mani savā lielajā žēlsirdībā un savas labvēlības pilnībā izdzēs manu netaisnību! (v.3.), es atzīstu savu vainu...' (v.5.). Sīraha gudrības grāmatas Autors izteks šo patiesību apbrīnas formā: 'Cik liela gan ir Kunga žēlastība un piedošana tiem, kas atgriežas pie Viņa' (17,29).
Dieva mīlestības dāvanu, [mīlestības] stiprākas nekā cilvēciskais grēks, spējīgas daudzkārt piedod, šo dāvanu sevišķi uzslavē praviešu raksti. Starp tiem galvenais ir citāts no Isaja grāmatas 54,10: '<Gan kalni atkāpsies un pakalni saļodzīsies, bet mana žēlastība no tevis neatkāpsies un mana miera derība neļodzīsies,> saka Kungs, tavs Žēlotājs'. Sevišķās Dieva mīlestības atzīšanās, mīlestības, kurā piedošana ir pārpilnībā, ir vārdi no Jeremija grāmatas 31,3: 'Ar mūžīgu mīlestību Es mīlēju tevi, tādēļ bez mitas Es žēloju tevi'. Dievs ne tikai ka parāda savas labestības pierādījumus, bet slāpst pēc cilvēka žēlsirdības! Viņš prasa no cilvēka uzticību, par ko mēs lasam Oseja grāmatā: 'Es vēlos žēlsirdību ('hesed'), nevis upuri' (6,6).
Pravieši tā kā atklātu Dieva sirdi un spilgti parāda Viņa kārsto mīlestību, kas dara visu savai Izvēlētajai, lai tā būtu laimīga. Daudzkārt Vecā Derība parāda Dieva žēlsirdības pieredzi kā prieka avotu (Ps 13,6; Ba 4,22) un kā pateicības piedzimšanu. Tā sevišķs paraugs ir Psalms 107, kurā dzied par Dieva labestību par iziešanu no nebrīves, par atbrīvošanu no nelaimēm. Četras reizes refrena formā sauc, lai parādītu Dieva pateicību par Viņa žēlsirdību (v. 8. 15. 21. 31.), jo cikreiz Izraēlieši lūdza Dievu pēc palīdzības, tika izklausīti (v. 6. 13. 19. 28.).
Vecās Derības grāmatas parāda Dieva žēlsirdību radīšanas darbā, bet sevišķi tādā kontekstā, ka cilvēka grēki un neuzticības tiek viņam atlaisti. Piedošanas pieredze kļūst prieka un dzīves jēgas avots. Pastāv tikai viens vienīgais piedošanas saņemšanas noteikums. Tā ir autentiskā vēlme atgriezties pie Dieva. Katra radība pastāv, jo to uztur Dieva mīlestība, kura nāk pie tā, kas mazs un vājš, kam vajadzīga palīdzība. Jau pat tas, ka nasaskaitāmi Vecās Derības fragmenti runā par Dieva labestību, ir pierādījums tam, ka šī labestība ir nemaināmi klātesoša pie cilvēka, bez robežām, ļoti stipra - kā teica Svētā Māsa Faustīne par šo 'vislielāko Dieva īpašību'."
s. Maria Faustyna Ciborowska ZMBM
tulkoja t. Staņislavs Kovaļskis OFMCap.
no: www.faustyna,pl
Iedvesmoti autori ļoti bieži lietoja arī vārdu "rahamim" (no vārda "rehem" - mātes dzemde), kas pasvītro kādus elementus raksturīgus sievietes un mātes mīlestībai. To raksturo visjūtīgāko emociju liela intensitāte. Tas rāda uz cilvēka pilno piedalīšanos palīdzības citiem nešanā, pat ar līdzjūtības asarām. Tas nozīmē mīlestību doto kā dāvanu, nenopelnīto, kas nāk no vajādzības, kā no "piespiestas" sirds, kuru raksturo: labestība, jūtīgums, pacietība, iecietība vai piedošanas gatavība. Visdziļāk šo domu izteic vārdi no Oseja grāmatas 11,8, kuros Dievs aklāj savu mīlestību pret neuzticīgo Efraimu.
Dieva žēlsirdības noslēpumu izpauž arī citi vārdi: "hanan", kurš nozīmē pastāvīgo, labvēlīgo, labestīgo un augstsirdīgo raksturu. Vārds "hamal" (uzvarēta ienaidnieka taupīšana) izpauž šo žēlsirdības īpašību, kas ir žēluma, līdzjūtības, piedošanas un vainu atlaišanas parādīšana. Līdzīga nozīmē ir vārdam "hus", kas izpauž žēlumu un līdzjūtību galvenokārt kā jūtu. Dažreiz parādās arī vārds "hen", kas nozīmē labestību un labvēlīgo attieksmi pret citiem, sevišķi pret tuviniekiem, kas atrodas grūtā situācijā.
'Kas spētu izstāstīt Viņa žēlsirdības darbus' (Gudr 18,5). 'Jo liela līdz debesīm Tava žēlastība un līdz mākoņiem Tava patiesība' (Ps 57,11). Šie vārdi smelti no Svēto Rakstu lapām ir liecība, ka izredzēta tauta pieredzēja Dievu vispirms caur Viņa žēlsirdību. Bet kas Dieva labestība? Kādā veidā Dievs atklāj savu žēlsirdīgo mīlestību?
Žēlsirdība Bībeles valodā nozīmē jebkuru Dieva mīlestības žestu pret radību. Dieva labestība neierobežojas vienīgi uz piedošanas aktiem pret cilvēku, kaut gan tajos žēlsirdība visskaidrāk atklāj savu dziļumu. Tomēr jau radīšanas darbs ir žēlsirdības akts. Tiasni runā par to Psalmists, kad uzslavē Dievu par Viņa 'hesed', tas ir labestību, vēlmi dot savu mīlestību, žēlastību (Ps. 136). Pēc šā psalma Autora vārdiem: 'jo Viņa hesed uz mūžiem' - tieši Dieva žēlsirdība kļuva par iemeslu saules, mēness, zvaigžņu radīšanas uttlk. (5-9). Psalms 145,9 skaidri pasvītros, ka 'Kungs ir labs pret visiem, jūt līdzi katram, ko Viņš radījis'. Dievs mīl sevis radītas būtnes un Viņam ir žēlums pret visu (gr. eleeo), par ko mums runā Gudrības grāmata 11,23-24. Pateicoties tai žēlsirdīgai mīlestībai pasaule tika radīta un tālāk pastāv. Ebrēju Bībele parāda Dieva žēlsirdību kā nemitīgi aktuālo un darbojošo. Var pateikt, ka skābeklis, kas uztur pasauli un cilvēku pie dzīvības, ir Dieva žēlsirdīgā mīlestība.
Jahve žēlsirdība bija Izraēliešu Dieva atšķīroša īpašība no no pagānu tautu dievekļu īpašībām (skat. Mih 7,18). Miha grāmata stāsta, ka Dievam labpatika žēlsirdība (Mih 7,18). Viņa, kā Psalmists atzīst, pastāv no mūžiem (25,6). Tā ir tik lielā, ka cilvēks, gribēdams izteikt tās lielumu, satiekas ar valodas grūtībām. Tāpēc daudzas reizes Vecās Derības svēto Grāmatu Autori saista Dieva labestības jedzienu ar vārdiem, kas runā par šīs īpašības lielumu (piem. Neh 13,22; Tob 8,16; Ps 69,17; Iz 63,7). Nereti lieto kopā vārdus, kuri rāda uz žēlsirdību, piem. Izceļošanas Grāmatā 34,6-7 mēs satiekam žēlsirdības formulu: 'Dievs līdzcietīgs un žēlīgs, lēns dusmās un dāsns žēlastībā un patiesībā, kas uztur žēlastību pie tūkstošiem [...] augumiem'. Līdzīgas konstrukcijas mēs atradīsim arī sešos citos tekstos: Neh 9,17; Ps 86,15; 103,8; 145,8; Jl 2,13; Jon 4,2. [...]
No kurienes tomēr izredzētajā tautā ir tādas pārdomas un apbrīna par Dieva žēlsirdību? No kurienes visdažādākie Dieva labestības nosaukumi? Lūk jau pati šīs konkrētas tautas izvēles motivācija kļūt par Dieva ekskluzīvo īpašumu ir piepildīta ar Viņa mīlestību. Atkārtotā līkuma grāmatā 7,7 mēs lasam, ka Kungs Dievs izvēlējot sev tautu nebalstījās uz nekā cita, kā tikai uz mīlestības (v.8) un uzticības pret zvērestu, kuru deva Ābrahamam (sal. v.8). Ir ļoti svarīgs, ka Ābrahama pēcnācēju izvēles uz izredzēto tautu pamatojuma kontekstā mēs atrodam pamācību, ka Dievs ir uzticams, kas tur derību un mīlestību uz tūkstoš paaudzēm. Tad fundamentāla žēlsirdības nozīme bija izredzētajai tautai Dieva uzticība dotajam vārdam. No tās 'hesed' - uzticīgās mīlestības - nāk izredzētās tautas saknes. Tāpēc žēlsirdība tika atklāta vispirms Dieva dialogā ar cilvēku un Derības noslēgšanā ar viņu. Izredzētā tauta zinaja, ka viņas pastāvēšana balstās uz Dieva labestības un ka katrai jaunieņemtai dzīvībai - tautas nākotnei - ir savs avots vispirms Dieva žēlsirdīgajā mīlestībā (ebr. 'rahamim'), tas nozīmē, ka Dievs vēlas cilvēku (sal. Atk 13, 18).
No 'hesed' iznāk arī izredzētās tautas izceļošanas no Ēģiptes verdzības darbs. Kaut gan jedziens 'žēlsirdība' neparādās tieši šā notikuma aprakstā, tomēr pats 'exodus' (izceļošana) tika parādīts ka Dieva žēlsirdības akts. Jo Dievs, redzēdams tautas grūtības, ciešanās un asaras, nokāpa, lai to atbrīvotu (sal. Izc 3,7). Psalma 136 Autors dzejas vejdā uzslavē Dievu par Viņa žēlsirdību ('hesed'), parādīto caur izredzētās tautas atbrīvošanas brīnumu no faraona jūgas (v.10-24). Dieva žēlsirdība atklājās kā atbrīvojošs spēks, kā lielvara, kas ņem patvērumā netainīgi vajātus. Visiem darbiem, kurus Dievs izpildīja pirms ceļošanas uz Apsolīto Zemi un tās laikā, ir savs avots Dieva uzticīgajā labestībā. Svarīgi ir tas, ka viss Psalms 136. ir liels 'Te Deum' Dieva žēlsirdībai par godu, un šo žēlsirdību tauta pazina caur atbrīvošanas darbu no Ēģiptes verdzības. Arī Nehemija Grāmatas Autors 9,19 pasvītro žēlsirdīgo klātbūtni, ka Dievs gāja līdzi tautai tās ceļošanā pa tuksnesi, kā dienā, tā naktī. Barības, ūdens dāvana, beigās zemes dāvanas apsolījuma izpildīšana arī nāk no Dieva labestības. Pateicības atbalss par šo Dieva labestības pilno notikumu ir starp citiem šādi vārdi no 'haggadas' (stāsts par Izraēliešu iziešanas no Ēģiptes verdzības, lasīts sedera vakariņu laikā 'Pesah' svētkos): 'Ne par vienu, bet par daudzām bieži atkārtotām labestībām mēs esam parādā pateikties vislabākajam Dievam'.
Tomēr visvairāk Dieva žēlsirdība atklāja savu skaistumu satiekoties ar cilvēcisko neuzticību. Daudzkārt izredzētā tauta bija neuzticīga Dievam jau ceļošanas laikā pa tuksnesi, piem. taisot se elku - zelta teļu (Izc 32,4), vai parādot ticības trūkumu uz Dieva apredzību. Grēks nozīmēja Derības līguma priekšrakstu laušanu. Ņemot to vērā, Dievam jau nebija obligāti parādīt žēlsirdību, jeb svētību savai tautai. Par šo neuzticību Viņa pavēlēm, Dievam bija taisnība iznīcināt tautu, kuru pats izvēlēja. Tomēr Viņš ir uzticīgs vispirms pašam sev, savai mīlestībai pret cilvēku, kas paliek 'labā un sliktā', kura ir stiprāka nekā nodevība. Šo realitāti īsi secinaNehemija Grāmata 9,17-19, sacīdama, ka tauta atsakās no paklausības, zaimoja, bieži aizmirsa par Dieva brīnišķīgo palīdzību. Neskatīdams uz to, Dievs savā lielajā žēlsirdībā piedeva.
Šo pārdomu gaismā var parādīties jautājums par soda jēgu. Vai pavisam ir tai vieta Dieva žēlsirdībā? Parādās, ka viena no Dieva rūpju par cilvēku izpausmēm ir arī sods. Sīraha gudrības grāmatā 16,11 mēs lasam: 'Viņš ir tas, kas apžēlo un dusmojas, gan piedodot dižens, gan dusmojoties'. Fragments no Izceļošanas grāmatas 34,7 līdzina soda un žēlsirdības lielumu. Dieva piedošana ir neierobežota (pie tūkstošiem augumiem), kad sods ir īsu laiku. Dievs ir lēns dusmām un cilvēka sodīšanai. Kā skaisti raksta Oseja grāmatā 11,8, Dievs negrib sodīt: ',,,Es [Dievs] iesilstu līdzjūtībā'. Viņa sirds negrib sodīt. Tomēr dara to aiz žēlsirdības, lai virzītu cilvēku atgriezties, jo Viņš vēlas viņam laimi. Tāpēc Dievs, kad tikai ieraudzīs cilvēkā labošanu un nožēlu, steidzīgi nāk palīgā. Tad nav bez nozīmes daudzkārt sastopami Vecās Derības lapās žēlsirdības un pestīšanas nosaukumu saraksti (piem. Ps 6,5; 17,7; Sīr 2,11; Ba 4,22).
Dieva žēlsirdība neierobežojas tomēr vienīgi uz izredzēto tautu. Kā pateiks Sīraha grāmatas Autors 18,13: 'Kungs žēlo visus'. Visskaidrāk par žēlsirdības universalizmu runā, starp citiem, Jonas grāmata. Dievs, redzēdams Ninīves iedzīvotāju grēku lielumu, sūta pie viņiem pravieti ar misiju, lai viņus aicinātu atgriezties. Jonas tomēr vēlas lielo sodu Izraēļa briesmīgiem ienaidniekiem. Viņš nolēma neizpildīt Dieva pavēli, jo viņš zina, ka Dievs ir 'žēlīgs un līdzcietīgs, gauss dusmās, bet dāsns žēlastībā, un ka atstājas no ļauna' (Jon 4,2), tāpēc Viņš var piedot Ninīvei. Un tā arī notika. Šā stāsta kontekstā mēs iepazināmies arī ar Dieva piedošanas saņemšanas noteikumu. Tā ir nožēla par izdarītiem grēkiem. Nožēla tomēr nav vienīgi jūtas, bet cilvēks kategoriski atstāj ļaunumu, pilda gandarīšanas darbus, kā to izdarīja Ninīves iedzīvotāji.
Nereti Vecās Derības grāmatas prasa labošanas un atzīšanās savā vājībā nepieciešamību, kā vainu atlaišanas saņemšanas no Dieva noteikumu (2Kor 30,9; Ps 79,8). Laikam visskaistākais Bībeles teksts, kas parādas attiecības: grēcinieka nožēla - piedošana no Dieva, ir Psalms 51.. Jau pirmie lūgšanas vārdi trīs reizes sauc pēc Dieva žēlsirdības: ,Dievs, apžēlojies par mani savā lielajā žēlsirdībā un savas labvēlības pilnībā izdzēs manu netaisnību! (v.3.), es atzīstu savu vainu...' (v.5.). Sīraha gudrības grāmatas Autors izteks šo patiesību apbrīnas formā: 'Cik liela gan ir Kunga žēlastība un piedošana tiem, kas atgriežas pie Viņa' (17,29).
Dieva mīlestības dāvanu, [mīlestības] stiprākas nekā cilvēciskais grēks, spējīgas daudzkārt piedod, šo dāvanu sevišķi uzslavē praviešu raksti. Starp tiem galvenais ir citāts no Isaja grāmatas 54,10: '<Gan kalni atkāpsies un pakalni saļodzīsies, bet mana žēlastība no tevis neatkāpsies un mana miera derība neļodzīsies,> saka Kungs, tavs Žēlotājs'. Sevišķās Dieva mīlestības atzīšanās, mīlestības, kurā piedošana ir pārpilnībā, ir vārdi no Jeremija grāmatas 31,3: 'Ar mūžīgu mīlestību Es mīlēju tevi, tādēļ bez mitas Es žēloju tevi'. Dievs ne tikai ka parāda savas labestības pierādījumus, bet slāpst pēc cilvēka žēlsirdības! Viņš prasa no cilvēka uzticību, par ko mēs lasam Oseja grāmatā: 'Es vēlos žēlsirdību ('hesed'), nevis upuri' (6,6).
Pravieši tā kā atklātu Dieva sirdi un spilgti parāda Viņa kārsto mīlestību, kas dara visu savai Izvēlētajai, lai tā būtu laimīga. Daudzkārt Vecā Derība parāda Dieva žēlsirdības pieredzi kā prieka avotu (Ps 13,6; Ba 4,22) un kā pateicības piedzimšanu. Tā sevišķs paraugs ir Psalms 107, kurā dzied par Dieva labestību par iziešanu no nebrīves, par atbrīvošanu no nelaimēm. Četras reizes refrena formā sauc, lai parādītu Dieva pateicību par Viņa žēlsirdību (v. 8. 15. 21. 31.), jo cikreiz Izraēlieši lūdza Dievu pēc palīdzības, tika izklausīti (v. 6. 13. 19. 28.).
Vecās Derības grāmatas parāda Dieva žēlsirdību radīšanas darbā, bet sevišķi tādā kontekstā, ka cilvēka grēki un neuzticības tiek viņam atlaisti. Piedošanas pieredze kļūst prieka un dzīves jēgas avots. Pastāv tikai viens vienīgais piedošanas saņemšanas noteikums. Tā ir autentiskā vēlme atgriezties pie Dieva. Katra radība pastāv, jo to uztur Dieva mīlestība, kura nāk pie tā, kas mazs un vājš, kam vajadzīga palīdzība. Jau pat tas, ka nasaskaitāmi Vecās Derības fragmenti runā par Dieva labestību, ir pierādījums tam, ka šī labestība ir nemaināmi klātesoša pie cilvēka, bez robežām, ļoti stipra - kā teica Svētā Māsa Faustīne par šo 'vislielāko Dieva īpašību'."
s. Maria Faustyna Ciborowska ZMBM
tulkoja t. Staņislavs Kovaļskis OFMCap.
no: www.faustyna,pl
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru