"Placuit Deo" palīdz saprast žēlsirdības perspektīvu.
Es šodien izlasīju Ticības mācības kongregācijas dokumentu "Placuit Deo" par dažiem kristīgās pestīšanas aspektiem. Es zinu, cik grūti ir lasīt dokumentus. Tāpēc šeit pievēršu uzmanību tikai vienam šī dokumenta numuram, jo tas ļoti skaisti un īsi rāda arī perspektīvu, kurā mēs pēdējos divos mēnešos skatījāmies uz žēlsirdību. Tieši Dieva žēlsirdības svētceļojuma laikā mēs mācījāmies redzēt Dieva žēlsirdību pret mums un mācījāmies būt žēlsirdīgiem pret tuvākajiem - tādos veidos, kurus Jēzus atklāja Māsai Faustīnei.
Lūk, šajā dokumenta fragmentā ir rakstīts, ka Dievs mums nāk palīgā:
"(...) Jēzus ir apgaismotājs un atklājējs, glābējs un atbrīvotājs, Tas, kas dievišķo cilvēku un to attaisno".
Cik bieži svētceļojuma laikā mēs varējām dzirdēt (bet šajā blogā vairāk nekā gadu par to ir rakstīts) par Dieva žēlsirdību, kura ir neizdibināma un neizmērojāma, un ka Dievs pats ir Žēlsirdība.
Blakus šiem vārdiem ir arī tādi, kuri mūs aicina uz darbību, lai mēs pieņemtu pestīšanu, ko Jēzus mums ir sagatavoijs:
"(...) [Jēzus] ir Tas, kas kā Jaunās Derības Augstais Priesteris visu cilvēku
vārdā upurē Tēvam perfekto kultu: pats sevi saliek upurī, izpērk grēkus
un vienmēr paliek dzīvs, lai mūs aizstāvētu".
Mēs esam aicināti uz garīgiem upuriem, lai tos vienotu ar Jēzus Kristus Upuri. Katrās rekolekcijās es mēģināju lasīt vienu katehēzi vai runāt vienu homīliju, kurā būtu pasvītrots, ka no mūsu cilvēciskas perspektīvas mēs varam lūgt Dieva žēlsirdību Jēzus Upura dēļ, "Jēzus sāpīgo ciešanu dēļ esi žēlsirdīgs mums un visai pasaulei".
Tas bija tikai tāds īss ievads. Tagad "Placuit Deo" 9.:
"9. Kristiešu ticība savā gadsimtu garajā tradīcijā caur daudziem tēliem
ilustrēja iemiesotā Dēla pestījošo darbību. Tā [ticība] veica to, nekad
neatdalot pestīšanas dziedinošo aspektu, caur kuru Kristus mūs atbrīvoja
no grēka, no paceļošā aspekta, caur kuru Viņš mūs padara par Dieva
bērniem, kas ņem dalību Viņa dievišķajā dabā (sal. 2 Pēt 1,4).
Runājot par pestījošo perspektīvu lejupejošās [dimensijas] nozīmē (sākot
no Dieva, kas nāk atbrīvot cilvēkus), Jēzus ir apgaismotājs un
atklājējs, glābējs un atbrīvotājs, Tas, kas dievišķo cilvēku un to
attaisno. Pievēršoties augšupejošajai [dimensijai] (sākot no cilvēkiem,
kas [at]griežas pie Dieva), Viņš ir Tas, kas kā Jaunās Derības Augstais
Priesteris visu cilvēku vārdā upurē Tēvam perfekto kultu: pats sevi
saliek upurī, izpērk grēkus un vienmēr paliek dzīvs, lai mūs aizstāvētu.
Tādējādi Jēzus dzīvē atklājas dievišķās darbības un cilvēciskās
darbības brīnišķīga sadarbība [sinerģija], kas atklāj individuālistiskās
perspektīvas nepamatotību. No vienas puses, lejupejošā nozīme liecina
par Dieva bezmaksas darbības absolūto primārumu; pazemība, lai saņemtu
Dieva dāvanas pirms jebkādas mūsu darbības, ir būtiska, lai varētu
atbildēt uz Viņa pestījošo mīlestību. No citas puses, augšupejošā nozīme
mums atgādina, ka caur Viņa Dēla pilnīgi cilvēcisko darbību Tēvs
vēlējās atjaunot mūsu darbošanos, lai, līdzinoties Kristum, mēs varētu
veikt „labos darbus, ko Dievs ir sagatavojis, lai mēs tajos dotos [uz
priekšu]” (Ef 2,10)".
Pateicība Dievam, ka Baznīca mums dod tādus stiprinošos vārdus.
Fragmentā ir vēl vārdi, kurus es gribētu šajā tekstā pasvītrot:
"(...) pazemība, lai saņemtu Dieva dāvanas pirms jebkādas mūsu darbības, ir būtiska..."
Cik liela un nepieciešama ir pazemība, par to raksta svētā Māsa Faustīne Kovaļska 1306. nr. savā Dienasgrāmatā (manā tulkojumā):
Ak, cik skaista pazemīga dvēsele (...). Tādai dvēselei Dievs
neatteicas no nekā; tāda dvēsele ir visvarena, tā ietekmē visas pasaules
likteņus; Dievs paaugstina tādu dvēseli līdz pat savam tronim, un jo
vairāk tā pazeminājas, jo vairāk Dievs [tuvojas] viņai, Viņš skrien tai
pakaļ ar savām žēlastībām (...). Tāda dvēsele ir visdziļāk vienota ar
Dievu.
Un pašās beigās vēl viena lieta: man patīk datums, kurā šis dokuments tika parakstīts, 22. februāris. Un Jūs protams zināt, kāpēc?
