Novennas otrā diena.
Varbūt kāds pajautātu: kāpēc es rakstu tik nenozīmīgus rakstus? Kāpēc es nerakstu rētāk, bet garus, labi apdomātus, sagatavotus un ļoti gudrus tekstus?
Atbilde ir vienkārša: notiek kaut kas jauns, kā iepriekš nebija. Jā, varbūt tās ir mazās lietas. Bet kad Dievs šajās lietās darbojas, tad vai tās ir mazās?
Un otra lieta: apstākļi, kuros notiek arī šī novenna, ir sevišķi. Jo daudzi dzirdēja par Dieva žēlsirdību un kā to praktizēt, lai izpildītu Jēzus aicinājumu, ko taču Baznīca apstiprināja.
Treša lieta: man ir jautājums - vai kāds to ir aprakstījis, to visu, kas ir saistīts ar Dieva žēlsirdības godināšanu, kā tas attīstās un aug?
Ceturta lieta: šodienas novennu es izpildīju viens pats. Es ceru, ka citi, kuriem tas ir pie sirds, arī to darīs. Jo tik un tā, tā ir individuālā tikšanās ar Jēzu Kristu, un tādu tikšanos nevar ar neko aizvietot.
Var rakstīt tālāk, piemēram par izturību un citiem tikumiem - katrs to rakstītu tā, kā spēj. Galvenais ir - līdzdarboties ar Dievu un godināt Viņa žēlsirdību.
Tas ir drusciņ līdzīgs tam, ko svētā Māsa Faustīne rakstīja savā Dienasgrāmatā, 1507. numurā:
Neviens lai nešaubas par Dieva labestību; kaut gan viņa grēki būtu kā tumša nakts, Dieva žēlsirdība ir stiprāka nekā mūsu posts. Vienu vajag, lai grēcinieks kaut gan drusciņ atvertu savas sirds durvis Dieva žēlsirdības žēlastības staram, bet tālāk Dievs izpildīs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru