Žēlsirdība un formācija.
Šodien kāds man pajautāja, kāpēc svētā Alberta draudzē, pie kapucīniem, ir tādas lūgšanas grupas un kopienas, kuru nekur citur nav? Atbildē es pasvītroju, ka laikam tas ir saistīts ar aicinājumu (ja kam ir, tad ir, bet ja kam nava, tad nava), bet ne tikai ar to - arī ar formāciju.
Es jau daudzas reizes rakstīju par formāciju mūsu ordenī, tāpēc es nerakstīšu to pašu, bet šeit, šajā blogā, pasvītrošu to, kas caurstrāvo (es ceru, ka tas ir pareizs vārds) visus šīs formācijas elementus: tā ir žēlsirdība. Tad tā ir formācija uz žēlsirdību, lai parādītu tuvākajiem (gan brāļiem ordenī, gan citiem brāļiem un māsām Kristū) žēlsirdību.
Lūk, tikai daži piemēri no pirmiem apm. 7-8 formācijas gadiem:
- Jārūpējas par veciem un slimiem ordeņbrāļiem.
- Jāapmeklē nabadzīgie un bomži.
- Jāstrādā hospīcijos, kur cilvēki mirst.
- Jāapmeklē slimie (bieži un lielā skaitā) draudzes teritorijā ar svēto Komūniju.
- Jālīdzdarbojas (intensīvi) daudzus gadus vienlaikus ar dažām grupām, kā piemēram ar dažādu atkarību cilvēku grupām.
- Jālīdzdarbojas nemitīgi ar dažādām formācijas grupām.
- Jāpiedalās rekolekcijās, svētceļojumos, un tā tālāk...
- ... un vienlaikus jāpilda visi pienākumi klosterī, tas nozīmē mājās.
Tā īsi mēs redzam, ka tāda formācija uz žēlsirdību palīdz veidot vietas, kur citiem var notikt formācija, nopietna formācija, pēc konkrētas kustības garīguma. Tāpēc tie, kuri grib padoties formācijai - arī uz žēlsirdību - to tur atradīs.
Šie daži vārdi, protams, neizsmeļo tēmu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru