otrdiena, 2017. gada 20. jūnijs

Kur ir Amen Paterā?

Kur ir Amen Paterā?

Pirms kāda laika es braucu ar kādu pasažieri un ceļā bija daudz laika, lai lūgtos. Mēs noskaitījām jau Rožukroni un pēc kāda laika atnāca laiks Kronītim, Dieva žēlsirdības Kronītim. Tas nozīmē, ka atnāca plkst.15:00. Bet es teicu, ka darīsim tā: es vadīšu Žēlsirdības stundas lūgšanu, jo tieši tagad ir šis laiks, bet pēc tam tu vadīsi Kronīti, jo Kronīti var skaitīt jebkurā laikā, dienu un nakti, bet laiks, mirklis plkst.15:00 ir paredzēts kam citam: Žēlsirdības stundai, jo tā gribēja pats Jēzus.
Un tā arī notika. Plkst.15:00 es vadīju Žēlsirdības stundu (dažas minūtes). Pēc tam pasažieris vadīja Dieva žēlsirdības kronīti.
Kad pasažieris pabeidza Dieva žēlsirdības kronīti, es viņam pateicos par kādām četrām vai piecām lūgšanām. Viņš pajautāja: kādas piecas lūgšanas? Taču bija tikai Kronītis!
Es viņam paskaidroju, ka bija sekojošas lūgšanas:
  1. Krusta zīme ar vārdiem "Dieva Tēva...".
  2. Dieva žēlsirdības kronītis.
  3. Svētās Māsas Faustīnes Kovaļskas privāta lūgšana "Ak Asins..." (3 reizes).
  4. Lūgšana saistīta ar Žēlsirdīgā Jēzus svētbildes godināšanu "Jēzu, es uzticos Tev!" (3 reizes).
  5. Krusta zīme ar vārdiem "Dieva Tēva...".
Varbūt kāds pajautā: t. Staņislav, kur ir jūsu pazemība?
Pazemība ir vēl tajā, ka uzdošu vēl vienu jautājumu: cik pēdējos gados cilvēki izdomāja lūgšanas "Tēvs mūsu..." versiju? Es tomēr nemēģināšu atbildēt.

svētdiena, 2017. gada 18. jūnijs

Kā Dieva žēlsirdība var atnākt pie ikkatra cilvēka.

Kā Dieva žēlsirdība var atnākt pie ikkatra cilvēka.

Jau pirms pus gada es plānoju pavadīt savas gada rekolekcijas klosterī netālu no vietas, kur Polijas valdnieks Mieško I pieņēma kristības sakramentu kopā ar savu ģimeni un sākās valsts kristianizācija. Tas bija 966. gadā.
Bet tomēr Dievam arī ir savi plāni. Labākie plāni. Vislabākie. Tāpēc notika tā, ka tēvs, kuram vajadzēja vadīt šīs rekolekcijas, pēkšņi saslima un jau nebija kam vadīt šīs rekolekcijas. Ko darīt? Varbūt grūti būtu atrast laiku, lai brauktu vēlreiz uz Poliju uz rekolekcijām. Varbūt arī pienākumi neatļautu. Ko darīt? Parādījās iespēja pavadīt savas klusas rekolekcijas tajā pašā laikā, bet citā klosterī. Un pat nepadomāju, cik bagātas būs šīs nesaplānotas rekolekcijas. Bet Diev tās saplānoja.
Neliels klosteris ciematā, kas saucas Serpelice (Serpelice nad Bugiem), uzbūvēts pēc 2. Pasaules kara. Bet iekams brāļi kapucīni uzbūvēja tur klosteri ar mazo baznīcu, viņi dzīvoja mazā namiņā un svinēja svētās Mises ļoti mazā kapličā (man šķiet ka garuma nav 10 m.). Šī kapliča ir patiesi tika maza, ka tad, kad tika nolemts, ka labāk, kad šī kapliča būtu 200 m tālāk, tad paņēma zirgus, šņorus un vilka pa zemi šo kapliču uz vietu, kur tā atrodas līdz šim. Visas šīs ēkas ir vienkāršas, bet skaistas, varbūt tāpēc, ka tēvs, kas to projektēja un būvēja, bija pēc izglitības arhitekts, bet arī ir nozīmīgs, ka viņa vārds bija Eņgelis (poliski Anioł).
Tālāk rakstu jau tikai par Dieva žēlsirdību, jo šī ziņa ir par to un šis blogs ir par Dieva žēlsirdību.
Kad atbraucu uz šo klosteri, brāļi pateica man, ka visā diecēzē ir skaista peregrinācija. Tā ir Dieva žēlsirdības peregrinācija. Konkrēti: pa diecēzes teritoriju svētceļo Žēlsirdīgā Jēzus svētbilde. Bet tāda informācija būtu ļoti ļoti neprecīza. Šeit "pa visu diecēzi" nozīmē arī "pa katru draudzi". Bet tas vēl nav viss. "Pa katru draudzi" nozīmē šeit, ka Žēlsirdīgā Jēzus svētbilde svētceļo tā, ka var viņu uzņemt pie sevis katra ģimene. Jo kāds nopirka Žēlsirdīgā Jēzus svētbilžu - tik daudz, cik ir draudžu!
Man bija iespēja redzēt šo svētbildi baznīcā. Jo tieši iepriekšējā dienā, svētdien, pēdēja ģimene draudzē atdeva atpakaļ šo svētbildi. Un pēc manas pēdējas sv. Mises rekolēkciju laikā es varēju palūgties tās svētbildes priekšā. Tā ir neliela kopija, varbūt 80 cm.. Tikai Jēzus taču zināja, ka manas rekolekcijas ir par Dieva žēlsirdību un tā zīme man dod vēl lielāko pārliecību, ka tieši tā bija.
Jēzu, es uzticos Tev!

ceturtdiena, 2017. gada 15. jūnijs

Vienu mēnesi bez interneta

Vienu mēnesi bez interneta

Vienu mēnesi bez interneta var dzīvot, bet bez Dieva žēlsirdības nē. Tāpēc šis pēdējais mēnesis, laiks bez datora un interneta, nebija zaudēts; būtu zaudēts, ja es negribētu redzēt Dieva žēlsirdību.
Man izdevās būt Krakovā-Lagevņikos (Kraków-Łagiewniki), Dieva žēlsirdības galvenā sanktuārijā, būt un lūgties pie Žēlsirdīgā Jēzus brīnumdarītāja svētbildes, pie svētās Māsas Faustīnes kapa, izdevās lūgties kopā ar citiem svētceļniekiem pilnā kapelā Žēlsirdības stundā plkst. 15:00, kopā dažās valodās skaitīt Dieva žēlsirdības kronīti (internetā var ieiet plkst. 16:00:
 https://www.faustyna.pl/zmbm/transmisja-on-line/ 
- tur ir tiešraide), iet palūgties Vissvētākā Sakramenta priekšā Adoracijas kapelā. Man izdevās arī nopirkt Žēlsirdīgā Jēzus svētbildi, protams ne tik lielo, kā oriģinālā, kā arī divas mazās svētbildes: ar sv. Jāni Pāvilu II un sv. Māsu Faustīni. Un tā manā cellē ir tagad šīs svētbildes kā mazais altāriņš.
Es tur arī satiku m. Lorettu, kura strādā izdevniecībā, kur martā mēs nopirkām uz Latviju divas lielas Žēlsirdīgā Jēzus svētbildes.
Diemžēl, neizdevās satikties ar m. Elžbietu, kura ļoti ļoti palīdzēja pēdējos mēnešos pareizi saprast, tulkot dažus svarīgākus tekstus par Dieva žēlsirdību, skaidroja kādas nīanses, dziļāk ieviest dzīvē Latvijā Dieva žēlsirdības godināšanu (var lasīt šeit: http://uzticies-jezum.mozello.lv/ ).
Sanktuārijs Krakovā-Lagevņikos ir ļoti dzīvā vieta, daudz svētceļnieku, daudz grupu, arī no skolām, tikai vajadzīga vēlme tur braukt un laiks lūgšanai. Pat visgarāka lūgšana tur liekas īsa kā brīdis. Lūgsimies par klostermāsām, kuras tur dzīvo, kalpo un strādā, par svētceļniekiem. Lūgsimies arī par mums pašiem, lai mēs arvien vairāk savā dzīvē pieaugtu paļāvībā uz Dievu un žēlsirdības nostājā pret tuvākajiem.

trešdiena, 2017. gada 14. jūnijs

Paļāvīga lūgšana un lietus

Paļāvīga lūgšana un lietus

Svētās Māsas Faustīnes Kovaļskas dzīvē bija tādi gadījumi, kad viņa lūdza Jēzu un Viņš atsūtīja lietu, kā piem. 1937. gada 22. maijā ("Dienasgrāmata" 1128). Es zinu, ka no sv. Māsas Faustīnes var mācīties lūgties ar paļāvību. Tāpēc tagad, kad es biju pie vecākiem un mamma teica, ka ir vajadzīgs lietus, jo sen nebija, tad es pastāstīju mammai par sv. Māsu Faustīni un ka viņa lūdza Dievu ar Žēlsirdības kronīša palīdzību, un ka šī lūgšana tika izklausīta. Un pēc pāris dienām jau lija. Lija divas dienas.
Pēc tam atkal katru dienu stipra saule un lietus nav jau vairākas dienas. Tad es sāku ar šo nodomu skaitīt Dieva žēlsirdības kronīti, lai būtu lietus, lai būtu ūdens dārzam. Viena diena - lietus nav, bet mākoņu maz. Otra diena - tāpat. Treša diena - ļoti karsti un mākoņa neviena nav. Bet atklājās, ka tētis nopirka speciālo sūkni akai, paņēma kādas caurules, pastrādāja un dārzā ūdens ir.
Kad biju uz savām rekolēkcijām, tad tur teica, ka jau trīs nedēļas nebija lietus. Es atbildēju, ka vajag ar paļāvību skaitīt Dieva žēlsirdības kronīti šajā nodomā, pat vairākas reizes. Rezultātā pēc pāris dienām sākās lietus.
Bet citreiz Jēzus sūtīja lietu un negaisu, lai sv. Māsa Faustīne nebrauktu uz kādu ekskursiju, jo tā "būs ar zaudējumu tavai dvēselei". Un kaut gan viss bija gatavs un klostermāsas priecājas par šo ekskursiju-svētceļojumu (Viļņa - Kalvarija), Māsa Faustīne jau zināja, ka ekskursijas nebūs. Bija skaists laiks un pēc Mises vajadzēja braukt, bet svētās Komūnijas laikā sākās negaiss. Pēc sv. Mises māsa priekšniece teica, ka negaisa dēļ ekskursijas nebūs ("Dienasgrāmata 64). 
Pateicība Dievam. Jēzu, es uzticos Tev!