Tūlīt novennas nākama diena.
Dažreiz cilvēkiem nav paļāvības. Ne tikai, ka nav paļāvības uz Dievu, bet arī uz otru cilvēku. Ne tikai, bet arī paļāvības uz sevi pašu nav - tādā nozīmē, ka cilvēks neredz sevi kādā lomā, bet citus redz šadā lomā. Es varu kļūdīties, bet laikam tas ir tāpēc, ka konkrēts cilvēks neatšķir lielas un svarīgas lietas no mazām un mazsvarīgajām.
Rezultātā var notikt tā, ka katra lieta liekas baigi liela un visas lietas tik lielas, ka cilvēks zaudē cerību un vienkārši negrib darboties.
Vai pretēji, konkrēta lieta liekas tika maza un visas lietas tika mazas, ka cilvēks neredz jēgu kaut ko darīt.
Pirmā un otrā situācijā cilvēks ir nelaimīgs un pat runa par to, ka vajag paļauties uz sevi (arī uz sevi, bet ne tikai), ir šim cilvēkam neizturāma un, laikam, viņš to pieņem kā uzbrukumu. Ja kādam nav paļāvības (arī) uz sevi, tad var pajautāt: ko tu dari ar talantiem, kurus Dievs tev ir devis?
Viens no šiem talantiem ir skaitīt Dieva žēlsirdības kronīti. Tāpēc es ņemu kronīti un eju skaitīt kā novennu.
Jēzu, es uzticos Tev!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru