Būtība
- Dieva žēlsirdības godināšanaveidi Svētbilde+Kronītis+Stunda+Svētki+Izplatīšanapamats Paļāvība uz Dievu + Žēlsirdības darbi tuvākajiemavots svētās Māsas Faustīnes Kovaļskas Dienasgrāmata
Vissvētās Trīsvienības žēlsirdība ir Dieva Žēlsirdības godināšanas - kuru Kungs Jēzus deva mums caur sv. Māsu Faustīni - priekšmets. Tā ir šī Dieva īpašība, kura ir mīlestība, labestība, Radītāja un Pestītāja žēlums pret visādu cilvēka nabadzību. Godinot kādu Dieva īpašību, mēs godinām Viņu pašu, jo Dievs ir taisns, jeb viss, kas ir Dievā, ir Dievs. 'Un tā - raksta pr. I. Ružickis - Dievs ir ne tikai gudrs, bet ir Gudrība; ir ne tikai visvarenais, bet ir Visvarenība; attiecībā uz pasauli ne tikai atklāj savu apredzību, bet ir Apredzība; ne tikai mūs mīl, bet ir Mīlestība; ne tikai ir žēlsirdīgs, bet ir Žēlsirdība. Tātad, Gudrība, Apredzība, Visvarenība, Mīlestība, Žēlsirdība, kas ir Dievs, no mūsu puses vajag pielūgt Dieva īpašības.'
Kaut gan galvenais godināšanas priekšmets ir visas Svētās Trīsvienības žēlsirdība, tomēr priviliģēta vieta ir otrai Dievišķai Personai, Dieva Dēlam, Jēzum Kristum, jo uz Viņu attiecās visas Dieva Žēlsirdības kulta jaunās formas. Pat Kronītis, kurš vērsts tieši uz Dievu Tēvu, atsaucas uz Dieva Dēla sāpīgo ciešanu vērtības un nopelniem, un [Jēzus Kristus] ir visu žēlastību - saistītu ar šo lūgšanu un ar katru citu Dieva Žēlsirdības kulta formu - Devējs. Tāpēc Dieva Žēlsirdības godināšana ir pareizi nosaukta par Žēlsirdīgā Jēzus godināšanu. Abi nosaukumi - no priekšmeta puses - pareizi atklāj šīs godināšanas saturu.
Paļāvība
Šīs godināšanas būtība ir paļāvības nostāja pret Kungu Dievu un šīs nostājas avots un motīvs ir Dieva žēlsirdība, kura tika atklāta radīšanas, pestīšanas un godības darbā. Šai Dieva žēlsirdīgai mīlestībai - kura visu rada, uztur radības, pieskāras katrai cilvēka nabadzībai, dod dalību Dieva dzīvē jau šeit, virs zemes, un visu mūžību - ir jābūt pamudinājumam pilnīgai paļāvībai. Paļāvība ir cilvēka pirma atbilde Dieva žēlsirdīgai mīlestībai, kura kā pirmā nāk pretī un [paļāvība] ir vienīgais trauks, lai smeltu žēlastības. 'Žēlastības no Manas Žēlsirdības - Jēzus teica Māsai Faustīnei - jāsmeļ ar vienu trauku, un tā ir paļāvība. Jo vairāk dvēsele paļausies, jo vairāk saņems. Dvēseles ar neaprobežotu paļāvību ir Man liels iepriecinajums, jo tādās dvēselēs Es [nemitīgi] ieleju savu žēlastību visas dārgmantas. Es priecājos, ka tās prasa daudz, jo Manas ilgas ir dāvāt daudz, ļoti daudz. Es skumstu, ja dvēseles prasa maz, tās samazina savas sirdis' (Dienasgrāmata 1578).
Māsas Faustīnes rakstos paļāvība nav atsevišķais tikums, bet visas dzīves cilvēka nostāja pret Dievu kā Tēvu, Kas ir bagāts žēlsirdībā. Nepieciešami ir teoloģiskie tikumi: ticība, cerība un mīlestība un morāliskie: pazemība un [atgriešanās] ([Bībelē: "satriekta un pazemīga sirds"]), bez tiem paļāvība uz Dievu nav iespējama, jo nevar paļauties uz kādu, ar kuru nav iepazinies, pie kura nemeklē palīdzību, kuru nemīl, un vienlaikus ja nezinās savu vājību un neredzēs ļaunumu savā dzīvē. Tātad, paļāvība nav kāda dievbijīga jūta, vai vienīgi intelektuāla ticības patiesību akceptācija, bet nostāja, kuras vietne ir cilvēka gribā un izpaužas Dieva gribas pildīšanā, kura ir atklāta baušļos, paaicinājuma pienākumos, vai arī Svētā Gara atpazītās iedvesmās. Cilvēks, kas zina Dieva žēlsirdības noslēpumu un kurš paļaujas uz Dievu - viņš zina, ka [Dieva] gribas mērķis ir tikai un vienīgi cilvēka labums, tāpēc ar mīlestību to pieņem kā dāvanu un cenšas to izpildīt savā dzīvē.
Paļāvība ir tik stipri saistīta ar Dieva Žēlsirdības godināšanas būtību, ka bez [paļāvības] šī godināšana pavisam neeksistē, jo pirmā un galvenā Dieva Žēlsirdības godināšanas izpausme ir paļāvības akts. Godināt Dieva Žēlsirdību - tas nozīmē vispirms paļauties, [uzticēties], un tālāk praktizēt [visas] kulta formas. Otrkārt - jau ar pašu paļāvību uz Žēlsirdību Kungs Jēzus saistīja visādu žēlstību un laicīgu labumu vispārīgu apsolījumu. 'Dvēselēm, kuras uzticas Manai žēlsirdībai - [Jēzus] teica māsai Faustīnei -, Es vēlos dalīt [vislielākas] žēlstības' (Dienasgrāmata 687). 'Ātrāk debess un zeme pārvērtos tukšumā, nekā dvēseli, kurai ir paļāvība, neapņemtu Mana žēlsirdība' (Dienasgrāmata 1777). Ja cilvēks ar paļāvību tuvojas Dieva Žēlsirdības avotiem, tad grēcinieks saņems attaisnošanu, bet taisnīgais tiks stiprināts labajā (sal. Dienasgrāmata 1520). 'Kas paļaujas uz Manu žēlsirdību - Kungs Jēzus apsolīja -, tad Es piepildīšu viņa dvēseli nāves stundā ar savu Dieva mieru' (Dienasgrāmata 1520), pat tad, kad dota persona nepraktizēja konkrētas kulta formas.
Žēlsirdības nostāja pret tuvākajiem
Otrais nepieciešams elements Dieva Žēlsirdības godināšanas praktizēšanā ir žēlsirdības nostāja pret otru cilvēku. Kungs Jēzus teica Māsai Faustīnei un caur viņu katram kristietim: 'Es pieprasu no tevis žēlsirdības darbus, kuriem jāizplūd aiz mīlestības uz Mani. Žēlsirdība tev jādara vienmēr un visur tuvākajiem, tev nedrīkst to atstāt, no tās atteikties, vai attaisnoties' (Dienasgrāmat 742). Tādā veidā [Kungs Jēzus] atgādināja galveno kristiešu pienākumu un vienlaikus tā izpildīšanas veidus: pirmais - darbība, otrais - vārds, trešais - lūgšana. Šeit jāpievērš uzmanība uz nodomu, ar kuru jāpilda žēlsirdības akti: tie jāpilda 'aiz mīlestības uz Jēzu', kurš identicējas ar katru cilvēku, jo - kā Viņš teica - 'ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši' (Mt 25,40). Tieši šis nodoms atšķir kristiešu žēlsirdību no dabiskas labdarības vai no visdažādāku motīvu filantropijas. Kungs Jēzus vēlas, lai Viņa godinātāji izpildītu dienas laikā vismaz vienu žēlsirdības aktu pret tuvākajiem - aiz mīlestības uz Viņu. Šī aktīvas tuvākmīlestības prasība dara, ka Dieva Žēlsirdības godināšana nevar būt tīra devocija (dievbijība), bet 'dziļi izdzīvots kristiešu reliģiskas dzīves veids' (pr. I. Ružickis).
Dieva Žēlsirdības godināšana un Dieva Sirds godināšana
Uz pirmo acu skatienu var likties, ka Dieva Žēlsirdības godināšana ir vienīgi Jēzus Sirds godināšanas versija, ka starp šīm godināšanām nav būtiskas atšķirības. Šajā pārliecībā var arī stiprināt ātra Māsas Faustīnes 'Dienasgrāmatas' lasīšana, kur bieži ir runa par Jēzus Sirdi. Tomēr teoloģiska šīs grāmatas satura analīze ved uz precīzo - abu, tik populāro Baznīcā, godināšanu - atdalīšanu. Tādu analīzi sagatavoja pr. prof. I. Ružickis un tajā viņš parādīja pamatīgas atšķirības, kādas pastāv starp Jēzus Sirds un Dieva Žēlsirdības godināšanām. Atšķirības ir saistītas ar būtisko priekšmetu, lietas priekšmetu, pašu godināšanas būtību, ar priviliģētu laiku - ar kuru saistīti konkrēti apsolījumi.
Kaut gan galvenais godināšanas priekšmets ir visas Svētās Trīsvienības žēlsirdība, tomēr priviliģēta vieta ir otrai Dievišķai Personai, Dieva Dēlam, Jēzum Kristum, jo uz Viņu attiecās visas Dieva Žēlsirdības kulta jaunās formas. Pat Kronītis, kurš vērsts tieši uz Dievu Tēvu, atsaucas uz Dieva Dēla sāpīgo ciešanu vērtības un nopelniem, un [Jēzus Kristus] ir visu žēlastību - saistītu ar šo lūgšanu un ar katru citu Dieva Žēlsirdības kulta formu - Devējs. Tāpēc Dieva Žēlsirdības godināšana ir pareizi nosaukta par Žēlsirdīgā Jēzus godināšanu. Abi nosaukumi - no priekšmeta puses - pareizi atklāj šīs godināšanas saturu.
Paļāvība
Šīs godināšanas būtība ir paļāvības nostāja pret Kungu Dievu un šīs nostājas avots un motīvs ir Dieva žēlsirdība, kura tika atklāta radīšanas, pestīšanas un godības darbā. Šai Dieva žēlsirdīgai mīlestībai - kura visu rada, uztur radības, pieskāras katrai cilvēka nabadzībai, dod dalību Dieva dzīvē jau šeit, virs zemes, un visu mūžību - ir jābūt pamudinājumam pilnīgai paļāvībai. Paļāvība ir cilvēka pirma atbilde Dieva žēlsirdīgai mīlestībai, kura kā pirmā nāk pretī un [paļāvība] ir vienīgais trauks, lai smeltu žēlastības. 'Žēlastības no Manas Žēlsirdības - Jēzus teica Māsai Faustīnei - jāsmeļ ar vienu trauku, un tā ir paļāvība. Jo vairāk dvēsele paļausies, jo vairāk saņems. Dvēseles ar neaprobežotu paļāvību ir Man liels iepriecinajums, jo tādās dvēselēs Es [nemitīgi] ieleju savu žēlastību visas dārgmantas. Es priecājos, ka tās prasa daudz, jo Manas ilgas ir dāvāt daudz, ļoti daudz. Es skumstu, ja dvēseles prasa maz, tās samazina savas sirdis' (Dienasgrāmata 1578).
Māsas Faustīnes rakstos paļāvība nav atsevišķais tikums, bet visas dzīves cilvēka nostāja pret Dievu kā Tēvu, Kas ir bagāts žēlsirdībā. Nepieciešami ir teoloģiskie tikumi: ticība, cerība un mīlestība un morāliskie: pazemība un [atgriešanās] ([Bībelē: "satriekta un pazemīga sirds"]), bez tiem paļāvība uz Dievu nav iespējama, jo nevar paļauties uz kādu, ar kuru nav iepazinies, pie kura nemeklē palīdzību, kuru nemīl, un vienlaikus ja nezinās savu vājību un neredzēs ļaunumu savā dzīvē. Tātad, paļāvība nav kāda dievbijīga jūta, vai vienīgi intelektuāla ticības patiesību akceptācija, bet nostāja, kuras vietne ir cilvēka gribā un izpaužas Dieva gribas pildīšanā, kura ir atklāta baušļos, paaicinājuma pienākumos, vai arī Svētā Gara atpazītās iedvesmās. Cilvēks, kas zina Dieva žēlsirdības noslēpumu un kurš paļaujas uz Dievu - viņš zina, ka [Dieva] gribas mērķis ir tikai un vienīgi cilvēka labums, tāpēc ar mīlestību to pieņem kā dāvanu un cenšas to izpildīt savā dzīvē.
Paļāvība ir tik stipri saistīta ar Dieva Žēlsirdības godināšanas būtību, ka bez [paļāvības] šī godināšana pavisam neeksistē, jo pirmā un galvenā Dieva Žēlsirdības godināšanas izpausme ir paļāvības akts. Godināt Dieva Žēlsirdību - tas nozīmē vispirms paļauties, [uzticēties], un tālāk praktizēt [visas] kulta formas. Otrkārt - jau ar pašu paļāvību uz Žēlsirdību Kungs Jēzus saistīja visādu žēlstību un laicīgu labumu vispārīgu apsolījumu. 'Dvēselēm, kuras uzticas Manai žēlsirdībai - [Jēzus] teica māsai Faustīnei -, Es vēlos dalīt [vislielākas] žēlstības' (Dienasgrāmata 687). 'Ātrāk debess un zeme pārvērtos tukšumā, nekā dvēseli, kurai ir paļāvība, neapņemtu Mana žēlsirdība' (Dienasgrāmata 1777). Ja cilvēks ar paļāvību tuvojas Dieva Žēlsirdības avotiem, tad grēcinieks saņems attaisnošanu, bet taisnīgais tiks stiprināts labajā (sal. Dienasgrāmata 1520). 'Kas paļaujas uz Manu žēlsirdību - Kungs Jēzus apsolīja -, tad Es piepildīšu viņa dvēseli nāves stundā ar savu Dieva mieru' (Dienasgrāmata 1520), pat tad, kad dota persona nepraktizēja konkrētas kulta formas.
Žēlsirdības nostāja pret tuvākajiem
Otrais nepieciešams elements Dieva Žēlsirdības godināšanas praktizēšanā ir žēlsirdības nostāja pret otru cilvēku. Kungs Jēzus teica Māsai Faustīnei un caur viņu katram kristietim: 'Es pieprasu no tevis žēlsirdības darbus, kuriem jāizplūd aiz mīlestības uz Mani. Žēlsirdība tev jādara vienmēr un visur tuvākajiem, tev nedrīkst to atstāt, no tās atteikties, vai attaisnoties' (Dienasgrāmat 742). Tādā veidā [Kungs Jēzus] atgādināja galveno kristiešu pienākumu un vienlaikus tā izpildīšanas veidus: pirmais - darbība, otrais - vārds, trešais - lūgšana. Šeit jāpievērš uzmanība uz nodomu, ar kuru jāpilda žēlsirdības akti: tie jāpilda 'aiz mīlestības uz Jēzu', kurš identicējas ar katru cilvēku, jo - kā Viņš teica - 'ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši' (Mt 25,40). Tieši šis nodoms atšķir kristiešu žēlsirdību no dabiskas labdarības vai no visdažādāku motīvu filantropijas. Kungs Jēzus vēlas, lai Viņa godinātāji izpildītu dienas laikā vismaz vienu žēlsirdības aktu pret tuvākajiem - aiz mīlestības uz Viņu. Šī aktīvas tuvākmīlestības prasība dara, ka Dieva Žēlsirdības godināšana nevar būt tīra devocija (dievbijība), bet 'dziļi izdzīvots kristiešu reliģiskas dzīves veids' (pr. I. Ružickis).
Dieva Žēlsirdības godināšana un Dieva Sirds godināšana
Uz pirmo acu skatienu var likties, ka Dieva Žēlsirdības godināšana ir vienīgi Jēzus Sirds godināšanas versija, ka starp šīm godināšanām nav būtiskas atšķirības. Šajā pārliecībā var arī stiprināt ātra Māsas Faustīnes 'Dienasgrāmatas' lasīšana, kur bieži ir runa par Jēzus Sirdi. Tomēr teoloģiska šīs grāmatas satura analīze ved uz precīzo - abu, tik populāro Baznīcā, godināšanu - atdalīšanu. Tādu analīzi sagatavoja pr. prof. I. Ružickis un tajā viņš parādīja pamatīgas atšķirības, kādas pastāv starp Jēzus Sirds un Dieva Žēlsirdības godināšanām. Atšķirības ir saistītas ar būtisko priekšmetu, lietas priekšmetu, pašu godināšanas būtību, ar priviliģētu laiku - ar kuru saistīti konkrēti apsolījumi.
Dieva Žēlsirdības godināšanas būtiskais priekšmets ir visas Svētās Trīsvienības žēlsirdība, bet Jēzus Sirds godināšanā būtiskais priekšmets ir Iemiesotā Dieva Dēla Dievišķa Persona. Lietas priekšmets Dieva Žēlsirdības godināšanā ir Žēlsirdīgā Jēzus svētbilde atbilstošs vizijai, kura bija Māsai Faustīnei 1931. gada 22. februārī Plockā (Płock). Tomēr Kunga Jēzus Sirds godināšanā lietas priekšmets ir cilvēciska, fiziska Jēzus Sirds. Dieva Žēlsirdības godināšanas būtība ir paļāvībā ([uzticēšanās]), tomēr Jēzus Sirds godināšanas būtība ir gandarīšana. Priviliģēts laiks Dieva Žēlsirdības godināšanā ir pulkstens 3. pēcpusdienā katru dienu (Jēzus agonijas stunda uz krusta) un Žēlsirdības svētku diena pirmā svētdiena pēc Lieldienām. Tomēr Dieva Sirds godināšanā priviliģēts laiks ir: mēneša pirmā piektdiena un Jēzus Sirds svētki.
Priviliģētas kulta formas
Pr. Prof. I. Ružickis pievērš uzmanību tam, ka Dieva Žēlsirdības godināšanā 'nav zināmu un mīloto novennu un litaniju. Tie, kuri pirmo reizi sastopas ar šo godināšanu, visbiežāk izjautā par novennām un litanijām', kuras ir tik dziļi iesakņotas katoļu dievbijībā un raksturīga citiem dievkalpojumiem. Dieva Žēlsirdības novenna, uzrakstīta <Dienasgrāmatā>, bija paredzēta pašai Māsai Faustīnei un tikai uz viņu attiecās Jēzus apsolījums: <Es neatteikšos nekā katrai dvēselei, kuru tu atvedīsi pie Manas Žēlsirdības avota' (Dienasgrāmata 1209). Šis apsolījums, līdzīgi ka tas, kas bija saistīts ar lūgšanu 'Ak Asins un Ūdens', nekad netika dots visiem, kuri to skaitīs; tas attiecas tikai uz pašu Māsu Faustīni. Tomēr, ja šo novennu vai lūgšanu 'Ak Asins un Ūdens' skaitīsim ar paļāvību, tad tas būs autentisks Dieva Žēlsirdības godināšanas akts, uz kuru attecas apsolījumi saistīti ar pašu paļāvību. Arī Dieva Žēlsirdības Litanija nav kulta priviliģēta forma Dieva Žēlsirdības godināšanā. Māsas Faustīnes 'Dienasgrāmatā' ir tikai [īsas lūgšanas], no kurām pr. M. Sopočko uzrakstīja litaniju. Ja kāds skaita ar paļāvību to vai citu Dieva Žēlsirdības litaniju un dara žēlsirdību, tad 'var vienīgi gaidīt uz to, ko Kungs Jēzus vispār saistīja ar paļāvības aktu uz Dieva žēlsirdību' (pr. I. Ružickis).
Daudzos tekstos, kuri veltīti Dieva Žēlsirdības godināšanai, sastopas [situācijas], kurās jaunas kulta formas - atklātas Māsai Faustīnei - ir sajauktas ar viņas lūgšanām uzrakstītām 'Dienasgrāmatā' un dažreiz arī ar citiem dievkalpojumiem. Daudzās reizēs liekas, ka Dieva Žēlsirdības godināšanā vissvarīgāka ir novenna vai litanija, vai apsolījumi, bet [nerunā] par kulta būtību, jeb [nerunā] par paļāvības nostāju pret Dievu un par aktīvu tuvākmīlestību. [...] Jācenšas lai šī godināšana tika tālāk nodota pareizā veidā, jo tikai tad tiks pareizi praktizēta, lai auglīgi izlūgtu Dieva žēlsirdību."
Pr. Prof. I. Ružickis pievērš uzmanību tam, ka Dieva Žēlsirdības godināšanā 'nav zināmu un mīloto novennu un litaniju. Tie, kuri pirmo reizi sastopas ar šo godināšanu, visbiežāk izjautā par novennām un litanijām', kuras ir tik dziļi iesakņotas katoļu dievbijībā un raksturīga citiem dievkalpojumiem. Dieva Žēlsirdības novenna, uzrakstīta <Dienasgrāmatā>, bija paredzēta pašai Māsai Faustīnei un tikai uz viņu attiecās Jēzus apsolījums: <Es neatteikšos nekā katrai dvēselei, kuru tu atvedīsi pie Manas Žēlsirdības avota' (Dienasgrāmata 1209). Šis apsolījums, līdzīgi ka tas, kas bija saistīts ar lūgšanu 'Ak Asins un Ūdens', nekad netika dots visiem, kuri to skaitīs; tas attiecas tikai uz pašu Māsu Faustīni. Tomēr, ja šo novennu vai lūgšanu 'Ak Asins un Ūdens' skaitīsim ar paļāvību, tad tas būs autentisks Dieva Žēlsirdības godināšanas akts, uz kuru attecas apsolījumi saistīti ar pašu paļāvību. Arī Dieva Žēlsirdības Litanija nav kulta priviliģēta forma Dieva Žēlsirdības godināšanā. Māsas Faustīnes 'Dienasgrāmatā' ir tikai [īsas lūgšanas], no kurām pr. M. Sopočko uzrakstīja litaniju. Ja kāds skaita ar paļāvību to vai citu Dieva Žēlsirdības litaniju un dara žēlsirdību, tad 'var vienīgi gaidīt uz to, ko Kungs Jēzus vispār saistīja ar paļāvības aktu uz Dieva žēlsirdību' (pr. I. Ružickis).
Daudzos tekstos, kuri veltīti Dieva Žēlsirdības godināšanai, sastopas [situācijas], kurās jaunas kulta formas - atklātas Māsai Faustīnei - ir sajauktas ar viņas lūgšanām uzrakstītām 'Dienasgrāmatā' un dažreiz arī ar citiem dievkalpojumiem. Daudzās reizēs liekas, ka Dieva Žēlsirdības godināšanā vissvarīgāka ir novenna vai litanija, vai apsolījumi, bet [nerunā] par kulta būtību, jeb [nerunā] par paļāvības nostāju pret Dievu un par aktīvu tuvākmīlestību. [...] Jācenšas lai šī godināšana tika tālāk nodota pareizā veidā, jo tikai tad tiks pareizi praktizēta, lai auglīgi izlūgtu Dieva žēlsirdību."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru