Kad piedzims labie darbi un tos redzēsim.
Pēc visiem šiem tulkojumiem (šodien arī vajadzēja brītiņu pastrādāt), kad vajag darīt pēdējos darbus, lai tie būtu bez kļūdām un skaistie, es jūtos drusciņ kā kāds ģimenē, kurā gaida bērnu. Ja protams drīkst salīdzināt labu darbu ar cilvēka piedzimšanu.
Tomēr jau jau gribētos redzēt, lasīt, paņemt, izprintēt, sūtīt kā "linku" (ak, šie jaunie nosaukumi), bet vēl vajag pagaidīt. Labi, ka tuvojas Kristus Piedzimšanas svētki, tāda situācija var cilvēku iemācīt gaidīt un iemācīt pazemību, ka Dievs visam nozīmē savu laiku.
Un kad es iegāju www.faustyna.pl, atradu tur šai dienai fragmentu no Māsas Faustīnes "Dienasgrāmatas", nr.952., kurā viņa apraksta savu gaidīšanu, kad beidzot varēs vienoties ar Jēzu. Lūk, daži vārdi no šī fragmenta:
"Tu mani velc sev līdzi uz debesīm - bet Tu mani atstāj uz zemes; manā sirdī Tu ielej ilgas pēc Tevis, - bet Tu slēpies no manis. Es mirstu no alkas, lai vienotos ar Tevi uz mūžiem - bet Tu nāvei neatļauj, lai tā man tuvotos".
Un, lūdzu, nebrīnieties, kad ieraudzīsiet savas čības tālu, uz zemes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru