Dieva žēlsirdības zīme kā mocekļu nāves auglis.

Dieva žēlsirdības zīme kā mocekļu nāves auglis.

Šodien ir svēto jezuītu Jāņa no Brebefas, Izāka Žoga un biedru mocekļu un priesteru piemiņas diena. Viņi atdeva savu dzīvi par ticību uz Jēzu Kristu 1642.-1649. gados.

Viņi strādāja kā misionāri starp dažādām ciltīm, kuras dzīvoja pie svētā Laurencija upes un pie lieliem ezeriem, no kuriem viens nēsāja svētā Ludvika vārdu.

Tēvs Jānis sākumā misionēja starp Algonkiniem, bet, kaut gan ātri iemācījās viņu valodu un centīgi trīs gadus sludināja Evaņģēliju, nevienu viņam neizdevās nokristīt, izņemot vienu - mirstošu bērnu.

Tēvs Jānis vēlāk pievienojās jezuītu misijām starp Huroniem un tur tēviem evaņģēlizācija gāja labāk, vismaz pēc cipariem, jo vietējie cilvēki sāka kristīties, bet ļoti mazā skaitā. Viss mainījās tad, kad starp indiāniem sākās kādas slimības epidēmija. Redzot, ka tēvi neslimo, Indiāni sāka tūkstošiem pieņemt kristības sakramentu un lēnītēm savu dzīvi padot Evaņģēlija prasībām.

Diemžēl, šīs misijas tika iznīcinātas karu laikā. Nīderlandieši (laikam protestanti), kuri kolonizēja Ziemeļameriku no Jaunās Amsterdāmas (tagad Ņujorka) puses sv. Laurencija un lielo ezeru virzienā, speciāli pārdeva citai ciltij - Irokeziem - ieročus un sūtīja pret Huroniem, kuri vairākumā (laikam) jau bija katoļi un Huroni gandrīz visi tika nežēlīgi nogalināti.

Šajos karos, kuri sākās 17. gadsimta 40. gados, mocekļa nāvē gāja bojā astoņi jezuītu tēvi. Tēvs Jānis lūdzās un uzupurēja savu dzīvi vēl iepriekš, lai tikai šie Indiāni atgrieztos un tiktu pestīti. Viņš lūdza Jēzu, ka, ja tāda būs Dieva griba, grib pieņemt visas ciešanas, kuras tagad izcieš visi ieslodzītie un gūstekņi. Bet ne tikai to lūdza no Jēzus, bet arī to, lai mirsdams pieņemtu nāvi ar tādu drosmi un prieku, kā no paša Jēzus. Un mēs zinām, ka tēvi jezuīti laikā, kad bija spīdzināti, ne ar vienu žestu, vārdu vai nopūtu neparādīja saviem vajātājiem, ka cieš. Un tā atdeva savu dzīvi lielā mīlestībā uz Jēzu.

Bet kas notika ar Huroniem un vai ir kādi tēvu jezuītu evaņģēlizācijas redzami augļi?

Viena Huronu daļa bēga dažus tūkstošus kilometrus uz dienvidrietumiem, lai paslēptos no ienaidniekiem. Cita grupa bēga uz austrumiem un līdz šim paliek Kanādas Kebekā, kādā mazā pilsētā, protams ar Katoļu baznīcu. No šīs grupas, kas aizbēga uz rietumiem, pēc trijiem gadsimtiem viens jauns vīrietis, kura tēvs bija francūzietis kluva par kapucīnu un priesteru, bet 1987. gadā, kad uz ASV atbrauca svētais pāvests Jānis Pāvils II, šis kapucīns bija delegācijā, kura sagaidīja Svēto Tēvu Denverā. Mūsu kapucīns tad bija savas cilts drēbēs. Nākamā gadā viņš kļūva par bīskapu, bet pirms pāris gadiem pāvests Benedikts XVI nominēja viņu par Filadelfijas arhibīskapu. Šis arhibīskaps ir ļoti drosmīgs un atklāti aizstāv ticības patiesības. Varbūt tas nav tik svarīgs, bet tagadējas Filadelfijas diecēzes teritorijā 17. gadsimtā bija Nīderlandiešu kolonijas (vēl vairāk drusciņ uz ziemeļiem), kuras nolēma iznīcināt Huronus. Bet tagad Dievs uz šo zemi, jauniem iedzīvotājiem, sūtīja Huronu (Potawatomi), lai sludinātu Evaņģēliju. Dieva žēlsirdībai robežu nav.

Un vēl viens "sīkums". No tēva puses šis bīskaps ir laikam taisnā līnijā svētā Ludvika IX pēcnācējs. Lai Dievs svētī.