Katru minūti Dieva žēlsirdība.
Vakar vakarā atbrauca uz Rīgu gaidīta paciņa un šodien plkst. 11:44 jau bija pie manām durvīm. Es to tur atradu drusciņ vēlāk. Un tad sākās...
Ienesu paciņu cellē - žēlsirdības stūris bija jau brīvāks, jo no paša rīta aizvedu uz Olaini veselu paciņu rindiņu, es nezinu, vai 70 vai 80 kilogramus. Tagad atnāca svētās Māsas Faustīnes svētbildīšu 26 kilogrami. Bet tūlīt zvana, ka atbrauks busiņš, lai paņemtu Žēlsirdīgā Jēzus svētbildi lielā kastē kopā ar stelāžu.
Tad aizskrēju un nomazgāju šo kasti no putekļiem. Tūlīt atbrauca busiņš. Puiši mērīja kasti un parādījās, ka busiņš pārāk mazs. Tad aizbrauca.
Es atnācu cellē un iegāju internetbankā, lai samaksātu par paciņu, bet zvans, ka būs būsiņš, bet rīt. Ļoti labi. Internetbankā es nevarēju saprast, kur daru kļūdu, ka banka nevar pieņemt maksājumu. Tad nolēmu zvanīt māsai Krakovā, jo nekur citur nevarēju sazvanīties. Māsa man sūtīja vajadzīgus datus, bet cita māsa Latvijā teica, kā pareizi izpildīt šo "kvītu" internetā un... Bet iekams bija "un..." klostermāsa no Krakovas man teica, ka paņēma sv. Māsas Faustīnes svētbildīti ar relikvijām, aiznesa uz celli, kurā 1938. gada 5. oktobrī aizgāja mūžībā Māsa Faustīne un palūdzas par Baznīcu Latvijā, par šo svētceļojumu, un par mani arī. Ak vai, mēs neesam nopelnījuši tādu žēlsitību, arī es, jo viņa man teica, ka šī svētbildīte ir šajā paciņā.
Tagad šis "un...": un atklājās, ka banka pieņēma šo maksājumu un tagad viss ir labi. Bet tas nav viss. Jo viena ģimene, kura palīdzēja man ar bukletiem Jēzus žēlsirdības vēstījums, atveda man daļu no šiem bukletiem. Tad es to iepakoju citā kastē.
Tā gāja šī pēcpusdiena, Dieva žēlsirdības pilnā. Bet es redzu tikai drusciņ. Jēzu, es uzticos Tev!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru